Teātra mīlestība - tie nebija tukši vārdi, tā apstaroja Gulbīšu Jāņa dzīvi. Drīz pēc Otrā pasaules kara, nokļuvis Zviedrijā, Gulbītis saprata, ka bez teātra dzīve svešajā zemē nav domājama, tāpēc uzsāka darbību Lundas latviešu teātra trupā un jau 1946. gadā notēloja Medumu Mārtiņu Zīverta lugā «Karātavu komēdija", ko toreiz iestudēja režisors J.Zanders. Sekoja Andrievs R. Blaumaņa lugā «Ļaunais gars" un Juris «Trīnes grēkos" bet Gulbīti neatstāja doma, ka, arī trimdā dzīvojot, vajadzīgas savas - latviešu oriģināllugas. Un pēc darbā pavadītās dienas Gulbīšu Jānis sēdās pie galda, ņēma rokās pildspalvu (datoru taču toreiz nebija!), un tapa luga «Nozaudētais viļķis", ko 1952. gadā izrādīja Lundas latviešu teātris. Ceļš lugu rakstniecībā bija iesākts, uz trimdas teātru skatuvēm cita pēc citas parādījās Gulbīša (toreiz viņš sāka saukties par Jāni Viesienu) lugas - «Viņa pēdējā griba", «Jānis Reiters", «Pēc pārbaudītas receptes", «Koeksistence". Ar katru jaunu lugu Gulbītis centās mīt jaunu, neparastu taku. Pēc savas ievirzes tās ir ļoti atšķirīgas un kuplina ne tikai trimdas, bet visas latviešu dramatiskās rakstniecības kopainu. Viņa lugas iestudētas arī citos latviešu teātros - Kanādā, Bostonā, Austrālijā. Lavijā gan tās nav ne publicētas, ne uzvestas. Savu grāmatu bibliotēku Gulbītis bija paredzējis ziedot Kusas skolai, kurā mācījies viņa tēvs Jūlijs.

Avots: Laiks, 09.07.2011