Par dzīvē gūtajiem panākumiem šodien simtiem, pat tūkstošiem pieaugušo ir pateicīgi bijušajai Ezernieku vidusskolas skolotājai Veltai Kalniņai, kura savu vairāk nekā pusgadsimta ilgo darba mūžu pilnībā veltījusi mūsu novada bērnu un jauniešu izglītošanai.

Prasīgā skolotāja sevi nesaudzēja, strādāja ar pilnu atdevi līdz spēku izsīkumam un nekad nesūkstījās par dzīves grūtībām, kuru viņas mūžā netrūka. Skola bija un palika Veltas Kalniņas lielā ģimene, kuras locekļi saņēma pilnvērtīgu viņas mīlestību, pilnībā brīvu no savtīguma un aprēķina.

Velta Kalniņa nākusi pasaulē 1926. gadā Teodora un Annas Kalniņu ģimenē kā otrais bērns — brālis Vitauts ir dažus gadus vecāks. Tēvs — Lāčplēša ordeņa kavalieris, zemkopis un amatnieks Trikātas pagastā, māte — mājsaimniece un ļoti laba šuvēja. Ar brāli Veltas ceļi šķīrās, kad Vitauts pabeidza Valkas ģimnāziju un aizgāja dienēt armijā. Galu galā liktenis brāli no ģimenes izrāva uz daudz ilgāku laiku — astoņi gadi tika pavadīti izsūtījumā Sibīrijā. Pēc vecāku nāves Vitauts līdz pat pēdējai dienai bijis vienīgais māsas balsts.

Pirmie četri skolas gadi mazajam meitēnam aizritēja Kazruņģu pamatskolā, bet septiņgadīgo Trikātas pamatskolu viņa pabeidza 1939. gadā ar izcilām sekmēm — visi piecnieki, izņemot dziedāšanu. Vidusskolas gadi pagāja zem divu režīmu karoga: mācības uzsāka padomju varas laikā, turpināja vācu laikā un pabeidza padomju varas laikā — 1945. gadā. Ar diplomu kabatā devās uz Rīgu studēt Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē vācu valodas nodaļā. Pirmais gads pēc kara izrādījās smags. Dzīvesvietu studentiem jāmeklē pašiem, Velta pie kādas saimnieces atrada istabiņu sestajā stāvā lielā mūra mājā Lāčplēša ielā. Kara apstākļu dēļ izgāja no ierindas centrālapkure un visu ziemu nācās dzīvot nekurinātā istabā. Pēc tam izdevās atrast siltu, mēbelētu istabiņu pie labas saimnieces, bet pēc kāda laika viņa nomira. Radiem par šo dzīvokli bija savi plāni, īrnieci palūdza atbrīvot telpas. Velta apstaigāja daudzas mājas, bet nekur neguva atsaucību savam lūgumam. Arī radu, paziņu Rīgā nebija, beigu beigās neizturēja, devās uz Izglītības ministriju un pēc trim studiju gadiem pieteicās darbā. Tur saņēma nosūtījumu uz toreizējā Rēzeknes apriņķa Ezernieku vidusskolu, kurā nostrādāja nedaudz vairāk par 50 gadiem.

Darba gaitas Ezernieku vidusskolā uzsāka ar latviešu valodas mācīšanu, var teikt — apstākļu spiesta, jo vienkārši nebija skolotāju. Pēckara gados bija liels kadru trūkums, turklāt tiem bija jābūt padomju kadriem. Vidusskolā bija savākti jauni cilvēki, tālab visiem bija jālauž ceļš pašiem un iejusties darbā nācās patstāvīgi. Turpmākos gadus Velta Kalniņa pamatā mācīja vācu valodu, kā arī latviešu valodu krievu klasēs un latviešu valodu latviešu klasēs pamatskolas vecuma bērniem. Augstāko izglītību ieguva tikai 1955. gadā, studējot neklātienē, turklāt nācās pāriet uz latviešu valodas nodaļu. Sākotnējie dzīves apstākļi bija tik pieticīgi, ka šermuļi skrēja pār kauliem burtiskā nozīmē: pa nakti kurpes piesala pie grīdas. Tikai 70. gadu otrajā pusē, kad Ezerniekos uzcēla tā saucamo skolotāju māju, Velta Kalniņa tika pie divistabu dzīvokļa, uz kuru pārvācās kopā ar tēvu.

Nopelniem bagātā skolotāja, ilggadējā deju kolektīva vadītāja, pensionāre. Dejošana kļuva par viņas sirdslietu. Liela loma bija ārējiem apstākļiem, jo jaunajai skolotājai vajadzēja strādāt ar klasi, vajadzēja gatavot klases vakarus. Tikai vēlāk bija kursi, semināri, bet pirmsākumos viss notika pašmācības ceļā. Sāka ar mazumiņu, vispirms, darbojoties ar savu klasi, gatavojot priekšnesumus skolas vakaram, pēc tam — vietējam klubam, pamazām pārgāja uz darbu ar trim kolektīviem un izauga līdz dalībai Skolēnu dziesmu un deju svētkos Rīgā. Daudzus gadus Ezernieku vidusskola bija slavena Latvijā ar saviem dejotājiem. Pirmās vietas Skolēnu dziesmu un deju svētkos nekad nebija, bet skolotājas Kalniņas vadītie kolektīvi vienmēr bija līmenī, un augstākā deju skolotāju plejāde ar cieņu skatījās uz viņu un viņas kolektīviem — tas bija liels sasniegums. Protams, viss notika ar skolas vadības, skolotāju, skolēnu un vecāku atbalstu. Bet tas nebija viegli, vien iedomājieties — dejotāji paši gatavoja sev tērpus!

Pieticīgi, bet solīdi — tāds bija Veltas Kalniņas stils jeb dzīves moto. Viņasprāt, Nopelniem bagātās skolotājas nosaukums viņai piešķirts vairāk par lielajiem panākumiem tieši sirdslietas jomā, nevis par darbību profesionālajā sfērā, kurā viņa bez šaubām strādāja ar vislielāko centību, taču nesasniedza tādu līmeni, kāds, viņasprāt, atbilstu šim titulam — zinātnisko. Bet, tieši pateicoties deju kolektīvu lieliskajam sniegumam, vienmēr bijusi uzmanības centrā.

Tāda ir biogrāfija īsā izklāstā, bet katrs teikums ietver sevī bērnības un jaunības sapņus, milzu darbu, dažādus pārdzīvojumus. Nebaidīties nekāda darba Velta Kalniņa mācījusies kopš mazotnes. Jau bērnībā un jaunības gados viņa ir izstrādājusies ne pa jokam, gan palīdzot mammai, kura daudz šuva un gādāja ģimenei naudu ar pasūtījumiem, gan strādājot visādus lauku darbus pie saimniekiem un plecu pie pleca ar tēvu mājās.

“Sākotnēji mums bija pusotra hektāra zemes,” atmiņās dalījās V. Kalniņa. “Vār-du sakot — amatnieku zeme. Lai gan Lāčplēša ordeņa kavalieri varēja pretendēt saņemt zemi dažādos apmēros, tēvs vairāk nepieprasīja un neņēma — tādi tobrīd bija ģimenes apstākļi. Ar tik mazu saimniecību vecākiem bija neiespējami savilkt galus kopā, tāpēc mēs, bērni, gājām kalpot saimniekiem. Lūdzu nepārprotiet — es neapsūdzu nevienu no tiem, pie kuriem man nācās strādāt. Pirmā saimniece mani lutināja kā bērnu, jo būtībā arī biju bērns — septiņi gadi. Otra bija parupja lauku sieva, bet arī par viņu neko sliktu nevaru sacīt — izturējās labi. Bet visvairāk iepatikās trešie saimnieki, kas izrādījās ļoti inteliģenti cilvēki. Atceros saimnieka uzvārdu — Ķepītis.”

Darba laukos nekad netrūka: Velta slauca 4-5 govis trīs reizes dienā, gāja ganos, palīdzēja ravēt, vākt ogas un darīja vēl daudz ko citu, līdz sākās skolas laiks. Gāja laiks, Latvijā nodibinājās padomju vara, kas ģimenei piešķīra 15 hektārus zemes, ko iemērīja no kaimiņa zemes, kurš bija ne tikai labs saimnieks, bet arī Veltas brāļa krusttēvs. Kaimiņu sauca Jānis Vīceps, viņš pats bija ieinteresēts, lai to zemi saņemtu draudzīgi cilvēki. Vācu laikā viss šis process Latvijā tika pagriezts atpakaļ, bet kaimiņš savu zemi vairs atpakaļ neprasīja un tā palika Veltas ģimenei lietošanā.

“Par to mēs ar tēvu gājām visos darbos,” atcerējās Velta. “Šis saimnieks bija mums draudzīgs, labvēlīgs un ļoti humāns cilvēks. Viņam bija visas lauksaimniecības mašīnas, apstrādāja gan savus, gan mūsu laukus. Es sēju nopļautos rudzus kūļos, braucu ar mēslu vezumiem, darīju visus darbus. Pat ir nācies strādāt augšā uz kuļmašīnas: griezu sasietos rudzu status un padevu krusttēvam, kurš tos laida mašīnā iekšā.”

Patiesībā visas dzīves laikā Velta centusies palīdzēt vecākiem, cik vien to spēja un cik vien tas bija viņas spēkos. Tā bija arī gados, kad nācās pamest vecāku mājas, doties studēt un uzsākt patstāvīgas darba gaitas skolā. No Rīgas līdz Strenčiem ar vilcienu, pēc tam desmit kilometrus kājām pa mežu un aptuveni plkst. 4 bija mājās. Ap to laiku mamma jau sēdēja pie šujmašīnas, darbiem apkrāvusies. Meita pat nedomāja, ka varētu doties gulēt, gāja palīgā mammai. Arī strādājot atvaļinājuma laikā brauca mājās un kopā ar tēvu ņēmās pa vecāku saimniecību: bija jāpalīdz sarūpēt sienu un paveikt citus lauku darbus. Bet pienāca diena, kad vecāki vieni vairs nespēja eksistēt savās dzimtajās mājās. Kādreiz apdzīvotā vieta palika tukša, jo daudzi kaimiņi savulaik paši izbrauca, citus aizveda uz Sibīriju, bet palikušie nomira. Tā kā Velta nevarēja pārcelties uz bērnības mājām, tad nekas cits neatlika, kā 70. gadu sākumā pārvest vecākus uz Ezerniekiem. “Tajā vecumā viņiem tas bija ļoti sarežģīti — izraut savas saknes,” atcerējās Velta. “Tētis savā ziņā šeit iedzīvojās, viņš iepazina cilvēkus, bija ar ko parunāties. Sevišķi tuvs draugs, bezmaz kā dēls viņam bija Jānis Vilnis, kam esmu bezgala pateicīga par tēvam sniegto atbalstu, kas palīdzēja viņam šeit justies kā mājās. Tētis nomira 85 gadu vecumā, 1980. gadā. Mamma jau pārbraucot bija slima un aizgāja no mums piecus gadus agrāk. Viņa nebija no tiem, kura spēja atteikt cilvēkiem, bija vienmēr pārslogota, veselība sabruka.”

Teodors un Anna Kalniņi atdusas Ezernieku kapos. Velta ļoti lepojās ar abiem vecākiem. Tā kā mamma bija šuvēja, tad viņas meita nekad nestaigāja kā lupatlase — ģērbās pieticīgi, bet ar gaumi. Šuvējas meita — tas ne tikai lepni skanēja, bet arī pavēra durvis uz, tā teikt, augstāko sabiedrību. Bērnībā un jaunībā Velta varēja brīvi kontaktēties ar lielsaimnieku bērniem, kuru vecāki pie mammas šuva dažādus tērpus. Savu amatu viņa pieprata ļoti labi, turklāt izmantoja tam laikam pieejamās iespējas pilnveidot savas zināšanas. Caur paziņām kāda Rīgas modiste, kura braukāja uz Parīzi, mājup pārveda dažādus žurnālus, dažus no tiem uzdāvināja Veltas mammai.

Tēvs meitai palicis atmiņā kā drošsirdīgs, sabiedrisks un sirsnīgs cilvēks ar labu humora izjūtu, kurš itin viegli iekļāvās jebkurā kompānijā. Arī Latvijas pirmās brīvvalsts laika sabiedrība bija sadalījusies — lielsaimnieki pulcējās savā kompānijā, vidējie saimnieki — savā, vēl citiem bija savas kompānijas. “Mūsu dzīvesvietā bija neliels centrs — Jaunklidzis, ar labu krejotavu pamatīgā mūra mājā un senā kroga sētā ierīkotu veikalu un bāru, telefona centrāli blakus mājā,” Velta Kalniņa turpināja šķetināt atmiņu kamolu. “Visapkārt tam bija vidēju lauksaimnieku un lielsaimnieku zemes, bet tiem pa vidu mēs — amatnieki ar amatnieku zemēm. Tēvam patiesībā nebija īsta zemnieka ķēriena, jo viņš daudz karoja. 1. Pasaules kara laikā dienēja Pāvila gvardes pulkā, piedalījās kaujās Galīcijas frontē. Latvijas armijā iesaukts 1919. gada jūnijā Strenčos, par drošsirdību kaujās pret bermontiešiem paaugstināts par seržantu. Atvaļināts 1921. gada 27. februārī. Tālab es domāju, ka tēvam labāk būtu derējis darbs, piemēram, robežsardzē, bet zemnieka dzīve nebija viņa īstais aicinājums. Tolaik vīriešu sabiedrībā runas pamatā bija par 1. Pasaules karu, par Latvijas atbrīvošanas karu. Tajās bija daudz interesantu momentu, kas parādīja tēva raksturu. Ar tagadējo prātu un saprašanu es daudz pierakstītu un izprašņātu, jo tajā apkārtnē viņš bija vienīgais, kas tā karojis. Diemžēl mēs visi to atceramies, kad laiks nokavēts...”

Pēdējos dzīves gadus Veltai Kalniņai pašai bija nepieciešama palīdzība — veselības problēmas lika sevi manīt. Nesen viņa atgriezās mājās no slimnīcas. Katru dienu viņu gāja apraudzīt kaimiņiene — Ezernieku pagasta bibliotekāre Lidija Igaune, ar kuru izveidojušās ļoti ciešas draudzības saites. Skolotājas draugu pulkā bijušie kolēģi, kaimiņi, vienkārši labi cilvēki. V. Kalniņu bieži atcerējās viņas bijušie audzēkņi, negaidītas, emocionāli piesātinātas kādreizējo skolēnu vizītes piedzīvotas, pat ārstējoties Rīgas un Krāslavas slimnīcā. Kad veselība bija stiprāka, skolotāja Kalniņa daudz ceļoja. Padomju varas gados par saviem ietaupījumiem devās kruīzā pa Donavas baseina valstīm: apmeklēja Bulgāriju, Rumāniju, Ungāriju, Slovākiju (tolaik Čehoslovākiju) Dienvidslāviju, Belgradu un Austrijas pilsētas Vīni un Zalcburgu. Tas bija brauciens ar nelielu apstāšanos šajās valstīs. Ar dejotājiem ir braukts uz draudzības koncertu Lietuvā. Runājot par PSRS teritoriju, tad padomju laikā tā izbraukāta krustu šķērsu līdz pat Urāliem. Pāris reizes būts arī Dienvidos pie Melnās jūras. Vairākkārt ceļojumā devusies ar skolēniem — uz Ļeņingradu, Maskavu.

Arī būdama pensijā, Velta Kalniņa taupīja katru santīmu, latu atlika no pensijas, lai sakrātu naudu, par ko braukt paskatīties pasauli. Deviņdesmito gadu beigās un šīs tūkstošgades sākumā skolotāja apceļoja Franciju, Itāliju, Spāniju un Portugāli — turp braucot, dažas stundas iznāca pavadīt pat Āfrikas kontinentā. Saraksts būtu jāpapildina ar vēl daudzām valstīm, kuras nācās šķērsot ceļā uz galamērķi. Tas kļūtu vēl garāks, ja Veltai Kalniņai savulaik būtu vieglāk veicies sameklēt kādu kompanjonu, kas kopā ar viņu dotos piepildīt jaunības sapņus. Modernajai mūsdienu jaunatnei tas varbūt vairs nešķiet nekas īpašs, viņi ceļo daudz tālāk — uz Japānu, Ķīnu, Austrāliju. Salīdzinot ar to, skolotājas ceļojumi ir piliens jūrā, bet šis piliens bija liels dārgums pašai ceļotājai, kura pēc kāda no tiem sacīja: “Noguru briesmīgi, bet ar to, ko redzēju, dzīvošu ilgu, ilgu laiku!”

Avots: ezerzeme.lv