Nesasniedzis pilnus 76 mūža gadus, piektdien, 25.februārī Stokholmā miris rakstnieks Jānis Grīns. Jau ilgāku laiku sirgdams ar cukurslimību, slimībai progresējot, pēdējos mēnešos viņš bija tiktāl zaudējis redzes spēju, ka nevarēja vairs lasīt. Visu mūžu būdams kaislīgs lasītājs, rakstnieks to pārdzīvoja kā smagu traģēdiju.
1890. gada 23. martā Augšzemē, Biržu pagastā dzimušais rakstnieks, jaunībā strādādams par skolotāju, pēc tiesību fakultātes pabeigšanas Latvijas universitātē, 1927. gadā kļuva par Valtera un Rapas apgāda direktoru un 10 gadus vadīja žurnālu „Daugava." Ar to viņš ievadīja latviešu literātūrā to Latvijas neatkarības laika dzejnieku un rakstnieku paaudzi, kas kļuva pazīstama par Daugavas grupu un nobriedināja tādus izcilus talantus kā Jāni Medeni, Zinaīdu Lazdu, Aleksandru Čaku, Ēriku Ādamsonu, Vili Cedriņu un Veroniku Strēlerti. 1937.gadā iecelts par Nacionālā teātra direktoru. Vairāk nekā gadsimta ceturksni Jānis Grīns latviešu literātūrā bija neapstrīdēta sirdsapziņa, kas noraidīja diletantismu vienalga, lai tas nāktu nacionālā vai kādā citā aizsegā. Viņa paša daiļrade ir tikai viduvēja. Sācis ar dzejoļiem, viņš drīz pievērsās prozai un kopā ar citiem autoriem sarakstījis arī vairākas mācības grāmatas skolām. Prozā par J. Grīna izcilāko sniegumu jāskaita stāsts "Sakšu Morics." Trimdā Zviedrijā viņš publicēja tikai vienu grāmatu — stāstu krājumu „Dadzīvotāji rezonē" (1951.g.).

Avots: "Laiks", 02.03.1966

Laikā, kad Jāņa Grīna ģimene bija jau paspējusi izceļot uz Vāciju, bet viņš pats vēl palicis Latvijā, viņš iepazinās ar jauno un talantīgo skulptori Lūciju Žurginu. Viņiem piedzima meita Laima Žurgina. Kad Laimai bija 1 gads, Jānis Grīns devās uz Zviedriju, vēlāk uz Vāciju, kur satika savu likumīgo ģimeni. Viņam esot bijusi doma atgriezties Latvijā pie Lūcijas un meitas, kad nākšot angļi un Latviju atbrīvošot.

Avots: Ievas stāsti, 2019, maijs