Gustavs Žibalts pieder pie tiem neretajiem latviešu skatuves māksliniekiem, kuru bērnība un jaunība pagājusi vienkāršu strādnieku dzīves nelabvēlīgos apstākļos. Dzimis Lielezeres muižā kā kalpa dēls, jau 15 gadu vecumā Liepājā smagā fiziskā darbā sācis pats maizi pelnīt, viņš jau agri sāka interesēties arī par teātri. Ap 25. mūža gadu viņš jau ir aktieris Palīdzības biedrībā, tad Latviešu biedrībā, līdz 1905. gadā pārnāk uz Rīgu Jaunā latviešu teātrī. Pēc tā slēgšanas šī paša gada rudenī Žibalts pievienojās aktieru pulciņam, kas uzsāka izrādes Apollo teātrī, un 1908. gadā uzsākot darbību J. Rīgas teātrim, strādā tur. Pasaules kara laikā Krievijā, sevišķi Pēterpilī un Maskavā nodzīvotie gadi deva māksliniekam spēcīgus ierosinājumus un nopietnas atziņas mākslā, kas ievērojami cēla viņa paša darbu pēc atgriešanās dzimtenē 1920. gadā Dailes teātrī.

Kā priekš kara Jaunajā teātrī, tā tagad Dailes teātrī īsteni visā pilnībā varēja atplaukt Žibalta lielais, daudzpusīgais un spilgtais skatuves talants, kas, sakņodamies dzīves īstenībā, tomēr traucās pāri naturālismam un pat reālismam, izzarodamies krāšņā fantastikā un dzīvā teatrālībā. Plašā publika Žibaltu galvenā kārtā atcerēsies kā Dieva dotu komikas meistaru, tomēr īstenībā viņa māksliniekā psichei nebija sveša arī traģiskā izjūta un abu šo galējību apvienojums traģikomiskajā.  Dailes teātrī mākslinieks rādija savus ievērojamākos skatuves tēlus, un teātris par to viņam parādija savu izcilo pateicību, 25 gadu darbības jubilejā ar simboliskā gredzena pasniegšanu atzīdams Žibaltu par savu nopelniem bagātāko mākslinieku un vēl nupat pagājušā sezonā par savu goda biedru, reizē novietojot arī viņa krūšu tēlu savās telpās.
Slimība, kas lika Žibaltam nelaikā pārtraukt darbu, tagad viņu aizsaukusi mūžībā. Darba biedri un cienītāji izvadīja viņu pēdējā atdusā 14. augustā Meža kapos.

Avots: "Izglītības ministrijas mēnešraksts", 01.09.1938