Rūdolfs Kociņš (1907-1990) bija Latvijas armijas un Latviešu leģiona virsnieks, Vācu krusta zeltā kavalieris.

Rūdolfs Kociņš dzimis Tirzā, par Kociņa jaunības gaitām zināms maz.

1931. gadā Kociņš beidz Latvijas kara skolu, dienesta gaitas turpina Sakaru bataljonā.

1939. gada 15. septembrī, pēc Augstākās kara skolas beigšanas virsleitnanta pakāpē tiek pārcelts uz to kā mācībspēks.

Pēc Latvijas okupācijas Kociņš bruņotos spēkus pamet.

1941. jūnijā, Vācijai uzbrūkot PSRS Rūdolfs Kociņš darbojas Krimuldas partizānu grupā.

1941. gada novembrī Kociņš brīvprātīgi piesakās vācu dienestā un tiek nozīmēts par 16. Zemgales bataljona komandieri Austrumu frontē. Oficiāli par komandieri tiek nozīmēts 1941. gada 12. decembrī, nomainot pulkvežleitnantu Manguli.

1943. gada 2. februārī bataljons tiek pārcelts uz Ļeņingradas fronti, 8. februārī bataljons tiek iekļauts 2. latviešu brigādē kā 42. pulka III bataljons un pārcelts uz Volhovas fronti.

1943. gada 17. augustā tiek apbalvots ar 2. šķiras Dzelzs krustu.

1943. gada 11. novembrī Kociņš tiek nozīmēts par 1. pulka komandieri, taču jau 16. decembrī slimības dēļ viņam nākas no šī posteņa atteikties.

Pēc izveseļošanās Kociņš Rīgā darbojas pie 44. pulka formēšanas, kas tiek iekļauts 19. divīzijas sastāvā un nosūtīts uz Ostrovas fronti, piedalās atkāpšanās cīņās līdz Vidzemei, kur parāda izcilas komandiera spējas. 1944. gada 17. martā paaugstināts par pulkvežleitnantu.

Atvaires kaujās pie Dobeles 1944. gada 17.-21. oktobrī Kociņa pulks atrodas pašā cīņu centrā, arī 3.-4. novembrī izcīna smagas cīņas uz ziemeļrietumiem no Dobeles. Kā pulka komandieris piedalās arī četrās Kurzemes lielkaujās.

1945. gada 24. janvārī Kociņš stājas Latvijas nacionālās komitejas rīcībā, pilda pienākumus tās iekšlietu resorā, 29. janvārī tiek apbalvots ar Vācu krustu zeltā.

1945. gada aprīlī ir arī viens no Kurzemes tautas padomes dibinātājiem Liepājā, tajā darbojas līdz ir spiests pamest Kurzemi ar vienu no pēdējām ātrlaivām 1945. gada 9. maijā.

Pēc kara

1948. gadā Rūdolfs Kociņš ir angļu armijai piekomandētas sardzes vienības komandieris, pilda arī latviešu sakaru virsnieka pienākumus pie angļu Reinas valdības.

Trimdā aktīvi darbojas Daugavas Vanagu organizācijā, nodarbojas ar publicistiku, kā arī ir kara invalīdu apvienības goda biedrs.

Pulkvežleitnants Rūdolfs Kociņš miris 1990. gada 17. aprīlī, apbedīts Menhengladbahas kapos.

***

1943.12.25 Daugavas Vanagi: Latviešu karavīru frontes laikraksts.

Augumā maj. Kociņš nav liels, taču visādi citādi no viņa pretim dveš lielums. Gaita palēna vērojot viņa platos un noteiktos soļus, tā vien šķiet, ka viņa pēda tikai tur un citur var pieskarties zemei. Valoda mierīga, balss zema, bet plūstoša, bez mazākās nervozitātes. Skats drošs, pirmajā mirkli tas šķiet pat bargs. 
Pieskaroties majora kareiviskajam garam, militārai stājai, uzklausīsimies to vīru balsis, kas ar viņu diendienā aizvadījuši ilgākus laikus karavīru dzīvē.