Absolvējusi J.Mediņa mūz.vsk.klavieru nod., Latvijas Valsts konservatoriju, prof. J.Zosta un H.Brauna klases, klavieru nod.

Strādājusi par koncertmeistari LVK. Speciālo klavieru nodaļas pedagogs E.Dārziņa spec.mūz.skolā.

---

Meitas - Maija Šlesere (precējusies ar mūziķi Olafu Šleseru) no pirmajām attiecībām un Zane.

---

Trešdien Meža kapu smiltājā guldījām pēkšņā nāvē mirušo Emīla Dārziņa speciālās mūzikas vidusskolas klavieru klases pedagoģi, pazīstamo koncertmeistari pianisti Moniku Grīvu. Agras bija viņas muzikālās gaitas. Tās rosināja ģimenes kora dziedāšanas tradīcijas un vecākā brāļa, mūsdienu kora mākslas meistara Jāna Dūmiņa nodarbības vijoļspēlē. 1944. gada rudenī Monika Grīva kļuva par mūzikas vidusskolas klavieru klases audzēkni. Tā bija vēlākā Jāz. Mediņa mūzikas vidusskola, kuru pabeigusi Monika Grīva 1951. gadā lestājās J. Vītola Latvijas Valsts konservatorijā. Neaizmirstami veidojās mākslinieces studiju gadi profesora V. Zosta klasē. Viņai jau bija krietns koncertmeistares stāžs E. Dārziņa mūzikas vidusskolā, profesors mudināja aktīvai līdzdalībai savas klases tematiskajos audzēkņu vakaros. 1953. un 1954. gada viņš daudzsološajai pianistei palīdzēja sagatavoties solokoncertiem. 1956. gadā Monika Grīva absolvēja konservatoriju. Mūziķes gaitas savijās ar pedagoģiskajām interesēm, kas kļuva aizvien lielākas. No 1959. gada septembra jaunā speciāliste audzināja topošos pianistus mūsu skolā, mācību iestādē, ar kuru Monikas Grīvas koncertmeistares darbība saistījusies jau kopš 1946. gada. Atsaucīga kolēģe, īsta skolotāja, smalkjūtīga jauno mūziķu audzinātāja, tāda viņa bija līdz dzīves pēdējām stundām. Viņas darbību raksturoja arī veiksmīgais šefības darbs Jūrmalas bērnu mūzikas skolā, pirmie klases vakari, kuros atblāzmojās profesora V. Zosta iedibinātās tradīcijas, lieliskie kontakti ar saviem audzēkņiem. Saulainajā, dzīvei priecīgajā Monikas Grīvas personībā nemanāmi bija sācis atraisīties liels pedagoģiskais talants. Turpinājās arī koncertmeistares intereses. Radās pirmās skaņu plates ar mākslinieces pavadījumiem, drīz aizvien vairāk audzēkņiem pienāktu studiiu gadi konservatorijā. Un pēkšņi... Pie ziediem klātā kapa atvadu brīdī īsti sajutām, cik liels ir mūsu zaudējums. (Literatūra un māksla, 26.05.1973)