Diakone Lejas Bulānā, Sibīrijā.

Kad 20 .gs. 30 - tos gados šajā 19 .gs. izceļojušo latviešu izveidotajā apdzīvotajā vietā tika slēgts dievnams un pret lielu daļu bulāniešu tika veiktas represijas, Paulīne Cine uzņēmās vietējo latviešu garīgo aprūpi.

Līdz pat sava mūža galam gandrīz 94 gadu vecumā viņa kristīja bērnus un pavadīja mūžībā aizgājušos, kā arī vadīja svētbrīžus mājās un brīvā dabā - pie liela krusta Lejas Bulānu kapsētā.

Radioraidījumā par Lejas Bulānu 1991. gadā Paulīne Cine stāsta:

" — Cik jūs esat nokristījusi bērniņus?
— Tas jau nu nav skaitlis... No trīsdesmit piektā gada es sāku to darbu darīt, bet man vēl bij palīgi, draudzenes bij. Tagad viņas visas nomirušas jau vairāki gadi. Tagad visi Dieva mierā. Es viena pati esmu palikusi.
— Kas jums visvairāk palīdz grūtos laikos?
— Nu es tik vienīgi domāju, ka Dieva spēks jau ar nāk palīgā, jo redz tos apbēdinātos. Mēs jau, ticēdami tam Dievam, nepievilsimies. Un tas tomēr vienādi vairāk pie to Dievu." 

Raidijumā folkloriste Baiba Putniņa minēja, ka Paulīne Cine zina visvairāk dziesmu un ziņģu ciemā.  

Paulīnes Cines nekrologā teikts:

"Viņa bija tā, kas ar latvisku dievvārdu pasaulē sagaidīja un kristīja bērnus un mūžībā pavadīja aizgājušos. Viņa zināja un citiem mācīja senās baznīcas dziesmas. Pie viņas cilvēki nāca kā pie sava mācītāja. Padomu prasīt. Izraudāties. Un grēkus izsūdzēt. Ļaunu vārdu no viņas pasaule nedzirdēja. Dievs bija viņas sirdī. Dieva vārds bija viņas mutē. Nu Paulīne Cine dus Dieva rokās starp Viņa izredzētajiem."

Avoti: Baznīcas gada grāmata '95, Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas kalendārs '92.,

Zandovska L. Lejas Bulānas 1991. gada vasaras dimensijas (raksta pamatā 1991.g. 14. un 28. sept. rasdioraidījums)