Artūrs Krūmiņš (dzimis Jaunpiebalgā 1879. gada 11. jūlijā, miris 1969. gada 4. martā) bija latviešu arhitekts un arhitektūras vēsturnieks.

1900. gadā beidzis mācības Nikolaja ģimnāzijā Rīgā. Strādājis par mājskolotāju Maskavā, tāpat studējis Karlsrūes Tehniskajā augstskolā no 1905. līdz 1906. gadam. 1907. gadā absolvējis Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras nodaļu. Pēc tam sācis strādāt Maskavā (līdz 1920. gadam) Cindeļa manufaktūras būvbirojā.

1920. gadā kļuva par docētāju Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē, 1940. gadā — profesoru. No 1936. līdz 1940. gadam vadījis Latvijas pilsētu izbūves komisiju.

Vācu okupācijas laikā, kad A.Krūmiņš bija Latvijas Universitātes profesors un dekāns, viņš Rīgā, Marijas ielā 11 slēpa ebrejus tēvu un dēlu Presus no 1941.g. novembra līdz 1944.g. oktobrim. Pēc nāves 1985.gadā  A.Krūmiņam un piederīgajiem tika pieškirts Jeruzalemes Pasaules taisnīgā diploms. (Pēc J.Stradiņa raksta)

Ir vairāku ēku projektu un pārbūves projektu autors. Nodarbojies ar Latvijas arhitektūras vēstures pētīšanu. Ir vairāku grāmatu autors vai līdzautors. Sarakstījis vairāk nekā 1200 rakstus Latviešu konversācijas vārdnīcai. 1903. gadā ir sarakstījis libretu Alfrēda Kalniņa operai "Baņuta", par ko saņēmis Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas nodaļas godalgu. Vēl ir sarakstījis libretu otrajai Kalniņa operai "Salinieki".

1945. gadā kļuva par Latvijas Arhitektu savienības biedru.1934. gadā Krūmiņam tika piešķirts ceturtās šķiras Triju Zvaigžņu ordenis. 1946.gadā kļuva par vienu no pirmajiem Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķiem

***