Arnolds Liniņš

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
11.12.1930
Miršanas datums:
12.09.1998
Mūža garums:
67
Dienas kopš dzimšanas:
34099
Gadi kopš dzimšanas:
93
Dienas kopš miršanas:
9352
Gadi kopš miršanas:
25
Kategorijas:
Aktieris, Pedagogs, skolotājs, Režisors, Valsts prēmijas laureāts
Tautība:
 latvietis
Kapsēta:
Rīgas Meža kapi

 

Arnolds Liniņš 1930. 11.XII - 1998. 12.IX

Kārlis Auškāps, Gundega Saulīte, Olga Ribovska, Akvelīna Līvmane, 1998. gada 14. septembris 00:00

Visu savu mūžu... Smagajā cīņā ar slimību nu virsroku guvusi Nepielūdzamā. Kopš sestdienas vakara par Arnoldu Liniņu jārunā pagātnē. Grūti būs pierast un noticēt. Starp mūsu gadsimta otrās puses skatuves mākslas praktiķiem neatradīsim otru tik daudzpusīgi apdāvinātu personību, kas vienlīdz profesionāli izkopusi savas spējas aktiera mākslā, režijā, pedagoģijā un vokālajā mākslā. Un neatradīsim arī citu, kura radošās darbības lauks būtu tik aptveroši plašs: lomas un atsevišķi iestudējumi Nacionālajā teātrī, režijas Operā, Liepājas un Muzikālajā teātrī, spilgti tēli Jaunatnes teātra iestudējumos, Jaunajā Rīgas teātrī un televīzijā, lasījumi un lomas radioteātrī, darbs ar teātra amatieriem - gan tālajos sešdesmitajos, gan tagad - deviņdesmitajos, skatuves runas pedagoga darbs Konservatorijā, vēlāk arī Universitātē un Kultūras akadēmijā, aktiermeistarības stundas Tautas kinoaktieru studijā, trīs Dailes teātra studijās, Konservatorijas operas klasē un operas studijā Figaro...

Un septiņpadsmit gadi Dailes teātra galvenā režisora darbā. Septiņdesmito gadu sākumā augsto ierēdņu norīkots šai postenī, Arnolds Liniņš par savu svētāko pienākumu uzņēmās saistīt veco Dailes teātri ar jauno. Tam viņš kalpoja, atdodot spēkus, veselību, bieži vien visas diennakts stundas. Viņa pašaizliedzība, suģestijas, organizatora un inscenētāja talanta rezultātā septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados Dailes teātris atkal piedzīvoja spožu un aizrautības pilnu uzplaukumu.

Tas bija teātris, kurā vienu vakaru spēlēja tautiski vitālo Īsu pamācību mīlēšanā, otru - interpetācijas konsekvencē satriecošo Kaiju, vēl trešo - Pēdējo barjeru, kas pauda saviļņojoši skarbu īstenības ainu, ceturto - lakoniskajā ārveidā dziļi poētisko Brandu, piekto - filozofiskas sāpēs piesātināto Jāzepu un viņa brāļus...

Plaši pasaulē bija aizskanējis teātra un tā vadītāja vārds, uz Rīgu skatīties viņa izrādes brauca gan no Maskavas, gan Londonas. Dailes teātra viesizrādēs Maskavā pirms Branda bez biļetēm palikusī publikas daļa izlauza Centrālā bērnu teātra durvis. Savienot Dailes teātra pagātni un nākotni - šī misija Arnoldam Liniņam atnesa atzīšanu, bet tā arī kļuva par viņa uzticības smago nastu.

Vēl smagāku to padarīja nemīlīgais betona nams Brīvības ielā, uz kuru 1977.gada rudenī svinīgā gājienā optimisma pilni pārcēlās skatuves mākslinieki. Daudz sviedru un sapņu atstāts šajās sienās, lai mājokli padarītu teātra ļaudīm un skatītājiem pieņemamu.

Tolaik galvenā režisora skapī stāvēja fraka un āmurs. Frakā Liniņš tērpās, lai izrādē Visu savu mūžu aktieru polonēzē finālā iznāktu uz skatuves kopā ar paša izveidoto ansambli, kur kopā darbojās vismaz četras aktieru paaudzes. Āmurs bija nepieciešams ik dienas, jo jaunajā teātrī tik daudz kur vajadzēja iesist naglu, iedzīt kādu tapu, vēl ko pielabot. Viņš nevarēja paiet garām citu neizdarītajam darbam, to nepaveicis, kā pienākas.

Kaut arī mūža beidzamā desmitgade Arnoldam Liniņam aizritēja kā brīvmāksliniekam, Dailes teātris arī pēc atteikšanās no tā vadīšanas turpināja būt viņa uzmanības lokā, sāpēja sirds par izpostīto trupu - pārāk maz no viņa audzēkņiem šobrīd palikuši ansambļa aktīvā. Tāpat kā tie kastaņkoki pie teātra, kuru stādīšanai Arnolds Liniņš Smiļģa simtgades rudenī bija sadabūjis vajadzīgos septiņpadsmit (!) dažādu instanču priekšnieku parakstus, tie nīkuļo un diezin vai nenokaltīs pavisam.

Kamēr vien spēki ļāva, Liniņš bija radošā kustībā: vēl šopavasar filmējās televīzijā, brauca ar Jauno Rīgas teātra Kaiju uz festivālu Igaunijā, ar pērnvasar Amerikā iestudēto muzikālo izrādi Laimes reibonī šovasar pieskandināja Nacionālo teātri un Latvijas novadus. Pēc tam visas vasaras garumā kā milzīgus ziedu pušķus saņēma savu audzēkņu un kolēģu sirsnības un mīlestības apliecinājumus. Nu atliek vien aiziet un pateikt pēdējās ardievas. Gara bija Tava pamācība mīlēšanā, mīļo Arnold, jo Tu mācēji būt patiess draugs un biji man tāds ilgus gadus, turpat vai mūža garumā. Ar Tevi kopā strādājot, laikā, kad biji Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs, tāpat diendienā, izjutu Tavu prasmi būt draugam. Savstarpējā sapratnē septiņu gadu garumā kopā strādājot, veidojām teātra repertuāru, kas mūsu sadarbības sākuma posma pustukšo zāli vēlāk piepildīja pateicīgiem skatītājiem pārpilnu.

Tu ziedojies teātrim, Tava mīlestība bija nevien latviešu valodas daiļskanība, bet arī tās absolūtā pareizība, ko Tu pats izkopi un mācīji daudzām runas un skatuves meistaru paaudzēm. Tavs ieguldījums latviešu kultūrā ir nenovērtējams, Tava dāsnā prasme būt patiesam draugam - apbrīnojama. Paldies Tev par šo dvēseles gaismu! Tu vari mierā būt, pats esi miers... Lai labā minēts top tavs vārds pēc nāves... Viss pāriet, - viss, - bet nezūd it nekas. Un labie darbi atmaksājas - visi, - tik vien ne tev, bet - citiem. (J.Rainis, Jāzeps un viņa brāļi) Arnoldam Liniņam parādā Dzīves misteriozajā teātrī Dievs tas režisors.

Nāve - tak jau laikam konstruktīvākā kritiķe, kas savu soģa amatu veic nežēlīgā patiesīgumā. Viņas atskaišu mežonīgi baltajā gaismā lietas, parādības, likteņi iegūst savus īstos mērogus - vienkārši Būt un Nebūt. Viss cits ir Nekas - dienu putas, čabas, tukšums, tumsa. Cilvēkam, vārai un pat no sevis neaizsargātai būtnei, atliek pielāgoties šīm Dzīves teātra mizanscēnām, meklējot sev drošāko placīti, to, no kurienes, uz pirkstgaliem paceļoties, Dievu varbūt var ieraudzīt. Cerībā: ja nu Viņš pamana arī mani? Arnolds Liniņš, režisors, aktieris, skolotājs un Dailes teātra otrais dižais vadītājs (pēc teātra radītāja Smiļģa), zināja un apzinājās skaudrāko sava bagātā radošā likteņa patiesību - Daile viņu radīja un teātris viņu arī iznīcināja.

Šefs, kā viņu sauc trīs Dailes teātra studiju audzēkņi, Liniņa - Matīsas skolas, šī dzīves un teātra pedagoģijas tandēma, viņu koptā «jaunā reālisma» studijas izjutušie, ir Arnolda Liniņa lepnums, kas nezaudē spēku mākslai pat nelabvēlīgos apstākļos. Teātra Šefs Daili pacēla līdz astoņdesmito gadu spilgtākajam Latvijas PSR kultūras dzīves notikumam «pasaules trešās sauszemes daļas» centrā Maskavā ar leģendārajām lielajām viesizrādēm, kurās Liniņa skola triumfēja līdz šim latviešu teātrim nepārspētos mērogos.

Maskavas teatrāļi ar skaudību piemin, ka ne katrās viesizrādēs skatītāji šturmē teātri un izlauž durvis, mēs savukārt varam atcerēties Liniņa laikus, kad pie Dailes kasēm rinda pulcējās iepriekšējās dienas vakarā uz «sasauksmi». Brands, Kaija, Īsa pamācība mīlēšanā, Pēdējā barjera - šīs Arnolda Liniņa perioda Dailes izrādes vairs nav jāraksta ar zelta burtiem XX gadsimta latviešu un arī PSRS teātra vēsturē, - tās tur jau ir. Maskavā astoņdesmito gadu vidū satiktā angļu teātra zvaigzne Vanesa Redgreiva, uzzinot, ka esmu no Latvijas, atcerējās, ka Rīgā redzējusi vienu no sava mūža spilgtākajām izrādēm - Ibsena Brandu. Ja kādam režisoram izdodas desmit gadus dzīvot, radoši vadot lielu teātri, dzīvot tik intensīvi un piesātināti, kā tas izdevās Šefam, tad var uzskatīt, ka tavs mūžs mūžībai ir gatavs.

Arnolds Liniņš var būt gandarīts. Vai viņš tāds bija, vai viņam kā ikvienam māksliniekam ar savu viltīgu ego bija gana ar «kārtējā režisora» lomu pēdējos gados, atrodoties Dailes dzīves perifērijā? Vai viņš, pats būdams izcils aktieris un pareizas skatuves runas meistars, piedeva savam režisora instinktam vājumu, neizlēmību, nespēku? Par to viņš publiski neizteicās.

Tagad, kad smagā slimība dažos mēnešos uzvarēja Šefu, varu tikai nožēlot, ka nepaklausīju Liniņa kungam, režisoram un cilvēkam, kurš man bijis autoritāte, par spīti visam, ko nosaka mezglainās un pavisam neidilliskās attiecības «režisors - kritiķis», jā, varu vien kost pirkstos, ka nepaklausīju viņa aicinājumam, izteiktam pēc Kaijas pērnsezonas pēdējās izrādes (Liniņš - dakteris Dorns! Šī smalki rutinētā vecās labās aktierspēles pērle!) Jaunā Rīgas teātra smēķējamā koridoriņā pie Smiļģa kabineta, - neslinkot, atnākt ciemos uz Vesetas ielu un pierakstīt viņa, aculiecinieka, versiju par to, kas notika Dailes teātrī un PSRS kultūrdzīves intrigās tajos divdesmit gados, kas mums bijuši kopīgi.

Vienlaikus atbildīgā un cietušā liecību. Dailei svarīgajos astoņdesmitajos - deviņdesmitajos. Tā palieku parādniekos Arnoldam Liniņam. Es neiedomājos, ka Lielā Kritiķe meistaram bija jau čukstējusi - skaiti laiku... Lai viņam viegls miers. Cik es mīlas iedams krāju, Es sev līdzi nepaņemšu: Visu atstāšu jums atkal Savā sirdī, kad tā klusēs. (J.Rainis, Gaitas gājējs no krājuma Gals un sākums)

Diena

    ***

1951   beidzis Konservatorijas  Teātra fakultātes aktieru nodaļu,  1963 -  režisora nodaļu.

1952-60   Drāmas teātra aktieris.

1960-65   Jaunatnes teātra režisors un aktieris.

1966-70   Operas un baleta teātra režisors.

1971-87   Dailes teātra galvenais režisors.

No 1971   Konservatorijas pedagogs.

1976   LPSR Valsts prēmija.

 

Avoti: diena.lv, wikipedia.org

Vietas

Bildes Nosaukums Saites No Līdz Apraksts Valodas
1Rīgas Valsts vācu ģimnāzijaRīgas Valsts vācu ģimnāzijamācījieslv

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1
        Maija MatīsaSvaine22.01.192928.07.2008
        Birkas