Francis Šūberts bija austriešu komponists, Bēthovena laikabiedrs.

Vairāk kā 600 dziesmu un 9 simfoniju autors.

Viņš nodzīvoja 31 gadu un mira pašā jaunrades spēku plaukumā. Šūberts rakstīja vienkāršu un sirsnīgu mūziku, bet reizēm ierosmi deva arī revolūcijas idejas. Šajā laikā progresīvāko cilvēku protests izpaudās mākslā, radot jaunu virzienu - romantismu. Šūberts bija viens no pirmajiem komponistiem - romantiķiem.

Šūberts dzimis Vīnes priekšpilsētā Lihtentālē. Viņa tēvs bija skolotājs [Francis-Teodors Šūberts], ģimenē mīlēja mūziku, tēvs un brāļi spēlēja dažādus instrumentus. Tēvs jau agri sāka mācīt Francim vijoli, un klavierspēli. 

Tā kā zēnam bija lieliska balss, viņš dziedāja baznīcas korī un no 11 gadu vecuma mācījās konviktā - skolā, kur tika sagatavoti baznīcu dziedātāji. Konvikts labvēlīgi ietekmēja zēna attīstību, skolas orķestrī viņš spēlēja pirmo vijoļu grupā, dažreiz diriģēja. Šajā laikā Šūberts sāka sacerēt mūziku, veselu gadu viņš mācījās pie galma komponista Saljēri

Nepabeidzis mācības, Šūberts izstājās no konvikta, trīs gadus strādāja par skolotāja palīgu, tomēr aizraušanās ar mūziku nezuda. Radās tādas izcilas dziesmas, kā "Grietiņa pie ratiņa" un "Meža ķēniņš" ar Gētes vārdiem, sonātes, simfonijas. Šajā periodā studēja Bēthovena, Mocarta, Glika mūziku.

1813. gadā Šūberts nolēma veltīt dzīvi mūzikai un pameta skolotāja darbu, tādējādi zaudējot jebkādus ienākumus. Vairākus gadus Šūberts mitinājās pie saviem biedriem, kuri arī bija radoši cilvēki. Šūberts kļuva par šī jauno cilvēku pulciņa dvēseli. Tikšanās reizēs draugi iepazinās ar literatūru, dzeju, mūziku, dedzīgi strīdējās. Dažkārt tikšanās tika veltītas Šūberta mūzikai, iegūstot nosaukumu "šūbertiādes". Visu laiku Šūberts neatlaidīgi strādāja. Viņš sacerēja mūziku neparasti ātri, atsevišķās dienās viņš radīja līdz pat 10 atsevišķu dziesmu, bieži vien viņam nepietika nošu papīra.

Tā kā muzikālās idejas radās pat miegā, tad komponists no brillēm nešķīrās pat naktī, lai pamostoties tās uzreiz varētu pierakstīt. Šajā laikā Šūberts radīja divus ievērojamus darbus - "Nepabeigto simfoniju" un dziesmu ciklu "Skaistā dzirnavniece".

Šūberta pēdējo desmit dzīves gadu skaņdarbu loks bija ļotii plašs un daudzveidīgs. Viņš rakstīja simfonijas, sonātes klavierēm, kvartetus,kvintetus, trio, mesas, operas, daudz dziesmu un citu skaņdarbu.

Taču komponista dzīves laikā viņa skaņdarbi tika reti izpildīti un liela daļa tā arī palika rokrakstā. Netika uzvesta neviena Šūberta opera, orķestris neatskaņoja nevienu viņa simfoniju. Komponista labāko darbu - Septītās un Astotās simfonijas notis tika atrastas tikai daudzus gadus pēc komponista nāves, bet dziesmas ar Gētes vārdiem, kuras Šūberts nosūtīja dzejniekam, neguva viņa ievērību. Neskatoties uz pastāvīgo naudas trūkumu, Šūberts nevēlējās kalpot ne firstam Esterhāzi, ne galmā.

Viņš bija nabags, izsalcis, nelaimīgs, taču neatkarīgs un nekas nekavēja viņu sacerēt mūziku. Tomēr pamazām vīnieši iepazina Šūberta mūziku, kura pati atrada ceļu uz viņu sirdīm. Te liela loma bija tā laika ievērojamajam dziedonim Johanam Mihaelam Foglam, kurš izpildīja Šūberta dziesmas, komponistam pašam spēlējot pavadījumus.

Nenodrošinātība un mūžīgās neveiksmes smagi ietekmēja Šūberta veselību. Jaunrade parasīja milzīgu spēku un enerģiju, bet to jo dienas kļuva mazāk. Agrāk Šūberts radīja galvenokārt gaišus un līksmus skaņdarbus, bet gadu pirms nāves sacerēja dziesmas ar kopēju virsrakstu "Ziemas ceļš".

1828. gadā Šūberta draugi noorganizēja vienīgo komponista skaņdarbu koncertu viņa dzīves laikā, tam bija lieli panākumi. Šūberts turpināja sacerēt mūziku, taču mūža gals pienāca negaidīts. Viņš saslima ar tīfu un 1828. gada rudenī nomira. Šūberts apglabāts Vīnes kapsētā un uz viņa pieminekļa ir vārdi:

Nāve apbedījusi te brīnišķīgu dārgumu,

Bet vēl krāšņākas cerības.

Šie patiesie vārdi pauda visu pāragrā zaudējuma rūgtumu.