Meita - monalisa Briedīte, dzimusi 1949.gadā, interjera dizainere, māksliniece Stokholmā.

-----

No 1941. līdz 1944.gadam studējis glezniecību Latvijas Mākslas akadēmijā, bet Otrā pasaules kara beigās dodas bēgļu gaitās pāri jūrai uz Zviedriju. Līdz 1970.gadiem vairāk pazīstams kā gleznotājs un grafiķis, bet studijas Stokholmas Mākslas akadēmijā (1960-1961) jau saistās ar tēlniecību. 1962.gadā mākslinieks pārceļas uz dzīvi Upsalā. Te viņš tiek uzņemts Upsalas mākslinieku klubā. Briedītis turpina mākslas zinātnes studijas Upsalas Universitātē. 1977.gadā iegūst grādu mākslas zinātnē. Ir saņēmis Zviedrijas Valsts lielo darba stipendiju, Upsalas pilsētas lielo darba stipendiju un 1978.gadā Sundbībergas kultūras stipendiju.  

1965.gadā Janis-Briedītis (uzvārdam viņš pievieno savu otro vārdu, lai svešām mēlēm vieglāk) piedalās konkursā par tēlu pie jaunceļamā ledus stadiona Stokholmā un iegūst tiesības izveidot savu monumentu "Riņķu rotaļas". Tam seko daudzi konkursi un uzvaras, un tagad Zviedrijas pilsētainavā kādās 13 vietās stāv ap 20 monumentālu metāla skulptūru: "Lielais dzīvnieks" Upsalā (1967), "Vilnis" Okselēsundā (1975), "Nīke" Jenčēpingā (1986), "Bura" Kalmārā (1990), "Spārnu Vēziens" Gimo (1991) un citas. Tēlnieks ir piedalījies daudzās izstādēs un konkursos Zviedrijā, citās Ziemeļvalstīs, Eiropā un pasaulē, gūdams tik izcilus panākumus kā sudraba medaļas Romā un Londonā (1971; 1972), zelta medaļa Romā (1973).   Briedīša iemīļotākais tēlnieciskais materiāls ir nerūsošais tērauds, formu valoda -galēji lakoniska, konstruktīvi skaidra. Viņš ņem dabas motīvu, noloba itin visu nejaušo, lieko, atstāj tikai būtisko - strukturējumu un vispārinātu plastiku. Darbu virsmas ir liektas, spoguļgludas un raisa bagātas, sarežģītas saspēles ar zemi un debesi, gaisa un gaismas vidi.   Leo Jāņa

Briedīša personālizstāde Latvijā bija skatāma 1997.gadā Latvijas Mākslas muzejā. Savā dzimtajā pusē Rugājos ciemojies 1988.gadā.  

Avots: www.balvurcb.lv

"...Ko jums nozīmē šī izstāde starp daudzām citām? Tad būtu jājautā, ko man nozīmē Latvija. Tā ir mana dzimtene. Es priecājos te būt, jūtos ar godu uzņemts. Esmu pateicīgs muzeja vadībai - viņi man parādīja manis paša vērtību, iedeva man labu laiku un labas telpas, bija palīdzīgi visādos veidos, lai izstāde izdotos. Jā, es esmu pilntiesīgs Zviedrijas pavalstnieks, esmu tās zemes un mākslinieku vidē, darbojos sabiedriskajā dzīvē, piedalos izstādēs. Mans vārds ir tur pazīstams. Nav jau jāšķir, vai es strādāju kā latvietis vai kā zviedrs. Es strādāju, kā es strādāju. Tas es esmu, kā es strādāju. Savā darbā es parādu savu domu un pārdzīvojumu pasauli. Arī ceļojumu pasauli, varētu teikt. Man ir daudz pieredzes. Cauri laikiem es esmu mācījies, pats sevi audzinājis. Mans tēvs nomira agri, vectēvs arī. Es uzaugu sieviešu mājā, vienīgais vīrietis. Liktenis gribēja, lai es no Rugājiem pārceļos uz Rīgu, sāku studēt Mākslas akadēmijā, tas bija 1941.gadā. Pa ziemām biju Rīgā, vasarās braucu uz laukiem, palīdzēju, kur vajadzēja vīra darba. Tāda bija mana dzīve, līdz bija jādodas pāri uz Zviedriju. Latvija vienmēr pastāv manā sirdī un domās. Tā ir kā avots, kur es atgriežos, lai meklētu izcelsmi manām domām, sākumu manai izveidei. Turpinājums notika Zviedrijā, notika Eiropā. Es sevi uzskatu par internacionālu mākslinieku, un man visas durvis ir vaļā. Es varu darīt, kā gribu, un es zinu, ko es gribu. Un ko jūs gribat? Es gribu strādāt, kā es gribu. Latvijā pirmoreiz atkal bijāt 1970.gadā? Jā, lai satiktu savu māti. Un 1971.gadā arī, kad ar Teodoru Zaļkalnu satikāties - ir tāda Janaiša fotogrāfija? Es atbraucu ar savu ģimeni. Māte bija slima, nevarēja tikt līdz Rīgai, man nedeva atļauju izbraukt no Rīgas. Mēs nekad vairs nesatikāmies. Viņa mani sauca, bet es netiku. Tas ir rūgtums, kas paliek visu laiku... "

Avots: R. Muižniece, intervija Dienai 1997.5.30, http://news.lv

Apbedīts Upsalas vecajā kapsētā.