Rakstnieks Poruks Jānis dzimis 1871.gada 13.oktobrī Druvienas pagasta Prēdeļos, saimnieka ģimenē. Vecāki Līze, dzim.Krastiņa un Jēkabs.

Iedvesmojis Emīlu Dārziņu uzrakstīt skumjāko no valšiem.

Mācījies Druvienas pagastskolā (1881.g. - 1985.g.), Liezēres draudzes skolā (1885.g. - 1987.g.), Cēsu pilsētas skolā (1888.g. - 1989.g.), Rīgas Politehniskā institūta priekšskolā (1889.g. -1892.g).

1893.g. - 1894.g. ar mecenāta H. Vestermaņa materiālo atbalstu studējis Drēzdenes Karaliskajā konservatorijā, galvenokārt klavierspēli, mūzikas vēsturi, pašmācības ceļā arī filozofiju.

Pēc atgriešanās 1894.g. Latvijā ar pārtraukumiem strādājis laikrakstā "Mājas Viesis" un žurnālā "Mājas Viesa Mēnešraksts".

1897.g. - 1899.g. studējis ķīmiju RPI, 1901.g. - 1905.g. - komerczinātnes.

Pēc 1905.g. vairākkārt ārstējies psihisko slimību klīnikās Rīgā, Strenčos, Tērbatā, kur pēkšņi miris. Pēc 1905.g. slimības dēļ aktīva un radoša literārā darbība apsīka.

Pirmā publikācija - stāsts "Purvaiņos" laikrakstā "Dienas Lapa" 1888.g. (ar pseidonīmu Daimons). Pirmā grāmata izdota Berlīnē vācu valodā - "Die Religion der Zukunft" ("Nākotnes reliģija", 1894.g.). Latviešu romantiskās prozas pirmais spilgtākais darbs bija garais stāsts "Pērļu zvejnieks" (1895.g.).

Stāstam daļēji autobiogrāfisks raksturs. Altruistu morālo un garīgo principu noturīgums atklāts stāstos "Sirdsšķīsti ļaudis", "Kukažiņa", "Baltās drānas". Neoromantismam raksturīga stoiciska vientuļnieka dominante ir Poruka stāstos "Kauja pie Knipskas", "Klusētājs" (abi 1897.g.), "Asaras" (1898.g.), "Ērģelnieks" (1903.g.), "Zelta adata" (1906.g.). Romantiska mīlestība kā dvēseliska vērtība akcentēta stāstos "Rīta zvaigzne" (1899.g.), "Brūklenāju vaiņags" (1904.g.). Raksturīgas prozas varoņu iezīmes - to garīgā neatkarība un patstāvība, morālo principu noturīgums, emocionālo pārdzīvojumu intensitāte.

Cilvēku reālistiski portretējumi, uzsverot ikdienišķu pārdzīvojumu nozīmību un vērtību, atainoti periodikā publicētos stāstos "Krustmātes kāzas" (1900.g.), "Veseli ļaudis" (1901.g.). "Dzimtas plaisa" (1905.g.).

Cilvēka slēpto kaislību un instinktu esamība attēlota stāstos "Grāfs Rodensteins" (1901.g.), "Čūskas" (1905.g.). Ironiska šarža nokrāsa ir stāstiem "Kā Runcis kļuva par Runcē" (1898.g.), "Ubagi gada tirgū" (1901.g.).

Personības sašķeltība modernajā lielpilsētā, rakstura izveides ģenētiskā nosacītība tēlota psiholoģiskajā romānā "Rīga" (1907.g.).

Poruka proza viņa dzīves laikā apkopota krājumā "Sirdis starp sirdīm" (1900.g.). "Dzīves straumē" (1902.g.), "Dzīve un sapņi" (1904.g.), "Zelta adata" (1906.g.), atsevišķi izdoti stāsti "Pērļu zvejnieks" (1895.g.). "Brūklenāju vaiņags" (1904.g.).

Liela daļa Poruka intīmo un apceres dzejoļu ir latviešu klasiskās dzejas šedevri, daudziem komponēta mūzika (īpaši daudz E. Dārziņa dziesmu).

Poruka dzeja rāda galvenokārt viņa personības romantiski grūtsirdīgo, eksistenciāli traģisko šķautni, mazāk viņa prozai raksturīga analītiska pieeja dzīvei, cilvēkam, pasaulei.

Poruka dzīves laikā grāmatā izdota poēma "Zilizana sirdsdedze" (1905.g.), lirika - krājumā "Dzejas" (1906.g.). Poruka lugā "Hernhūtieši" (1895.g.) mākslinieciskā formā tēloti paaudžu konflikti, veidojoties jaunam vērtīborientācijām 19.gs. beigu Latvijā.

Pseidonīmi Nemo, Adagio u.c.

Kopoti raksti 5 sēj. (1905.g. - 1908.g.), 4 sēj. (1912.g. - 1914.g.), 10 sēj. (1924.g. - 1925.g.), 20 sēj. (1929.g. - 1930.g.),Raksti 3 sēj. (1971.g. - 1973.g.).

Miris 1911.gada 25.jūnijā Tērbatā, apbedīts Cēsu Lauciņu kapos, pārapbedīts 1924.g. Meža kapos Rīgā.  

Avots: LNB un Gulbenes bibliotēka