Viktors Tihonovs (krievu: Виктор Тихонов; dzimis 1930. gada 4. jūnijā, miris 2014. gada 24. novembrī) bija PSRS hokejists un treneris. Vairāk kā desmit gadus vadot PSRS hokeja izlasi un Maskavas "CSKA" vienību, ir viens no visu laiku titulētākajiem hokeja treneriem. 

Viktora Tihonova dēls Vasilijs Tihonovs arī bija hokeja treneris (traģiski aizgāja bojā), bet mazdēls Viktors Tihonovs jaunākais (abi dzimuši Rīgā) - izcils profesionāls hokejists.

Spēlētāja karjera

No 1949. līdz 1953. gadam Tihonovs spēlēja Maskavas "VVS MVO" sastāvā, trīs reizes izcīnot PSRS čempiona titulu. 1950. gadā Viktors ieguva Sporta meistara titulu. No 1953. līdz 1963. gadam Viktors spēlēja Maskavas "Dinamo" rindās, 1953. gadā izcīnot savu ceturto PSRS čempiona titulu. Kopā 296 karjerā aizvadītās spēlēs viņš atzīmējās ar 35 vārtu guvumiem.

Trenera karjera

Uzreiz pēc savas karjeras beigām Viktors kļuva par Maskavas "Dinamo" trenera palīgu, taču par galveno treneri Tihonovs kļuva vien 1968. gadā, dodoties projām no Maskavas un pārņemot PSRS hokeja līgas Trešās divīzijas kluba Rīgas "Dinamo" stūri. Šeit jaunais un ambiciozais treneris varēja izpausties daudz brīvāk nekā Maskavā, kur ik soli kontrolēja dažāda līmeņa sporta un ideoloģiskie funkcionāri.

Piecu sezonu laikā Rīgas klubs nokļuva PSRS Augstākajā divīzijā. Ambiciozais hokeja treneris izstrādāja savu komandas gatavošanas un spēles organizēšanas un vadīšanas stilu. Latvijas komandas mērķtiecīgā izaugsme bija ļoti kaitinoša tā laika padomju funkcionāriem. Hokejs tolaik tika pacelts ideoloģiskā līmenī un jebkuras Maskavas komandas neveiksme tika uztverta arī kā apdraudējums padomju sistēmai un tās reputācijai. 

Maskavas komandu zaudējumi Baltijas komandai nokļuva pat PSKP CK dienaskārtībā un pēc "sirsnīgas sarunas" ar Juriju Andropovu Tihovovs bija spiests pieņemt piedāvumu, no kura nedrīkst atteikties -  Tihonovs kopā ar Helmūtu Balderi tika "savākti" uz CSKA klubu Maskavā. Neaizmirstama ir spēle, kurā Balderis iemeta 4 ripas leģendārā vārtsarga Vladislava Tretjaka vārtos, bija pēdējais piliens PSKP vadoņu pacietībai.

Tādējādi, Tihonovs Rīgā strādāja līdz pat 1977. gadam, kad kļuva vienlaicīgi gan par PSRS izlases, gan Maskavas CSKA galveno treneri. Zinot publikas milzīgo mīlestību, Latvijas centrālajās avīzēs tika publicēta Viktora Tihonova atklāta vēstule visiem hokeja līdzjutējiem - pilna ar patosu un skaidrojumiem, ka gadījumos, kad "Dzimtene briesmās" (kārtējo reizi) - neko nevar darīt, ir jāupurējas. 

Periodā līdz pat PSRS sabrukumam 1991. gadā, Tihonovs izcīnīja divas Olimpisko spēļu zelta medaļas, astoņus Pasaules čempiona titulus, divpadsmit PSRS čempiones titulus.

1980. gada Olimpisko spēļu komanda izcīnīja sudraba medaļas. 

1992. gada Albervilas Olimpiskajās spēlēs, tobrīd vadot jau NVS hokeja izlasi, Tihonovs izcīnīja trešo Olimpisko zelta medaļu, bet 1993. gada Pasaules čempionātā, esot pie Krievijas izlases stūres, izcīnīja jau devīto Pasaules čempionāta zelta medaļu. 

Maskavas CSKA Tihonovs turpināja vadīt līdz pat 1996. gadam.

Starp 2002. un 2004. gadu viņš atgriezās pēc CSKA stūres, taču tad arī beidza savu trenera karjeru.