Jānis Pauļuks (1865. gada 24. novembris [v.s. 12. novembrī]—1937. gada 21. jūnijs) Latvijas politisks un sabiedrisks darbinieks. Ilggadējs satiksmes ministrs, viens no Latvijas Ministru prezidentiem.

Dzimis Lielsesavā (šodien Jelgavas rajons, Sesavas pagasts) "Gaven-Pauļuku" saimniecībā. Tēvs bija šīs saimniecības saimnieks.

Izglītošanos sāka pie kaimiņu mājskolotāja. Pēc tam pabeidza Švintes (Svitenes?) pagastskolu.

Tālāk četrus gadus mācījās Jelgavas reālskolā. Līdzekļu trūkuma dēļ uzreiz neturpina mācības. Neilgu laiku strādā par mājskolotāju.

1886. gadā iestājas Rīgas Politehniskajā institūtā inženierzinātnes fakultātē, kuru pabeidz 1892. gadā ar uzslavas rakstu. Divas vasaras starp studijām bija praktikants dzelzceļa darbā. Studiju laikā aktīvi iesaistījās studentu korporācijā "Selonija", kurā vēlāk kļuva par filistru.

Pēc studijām uzsāk darba gaitas Jelgavas dzelzceļa pārvadē tehniskajā nodaļā (Rīgā). 1894. gadā saņēma uzaicinājumu piedalīties Sibīrijas dzelzceļa būvniecībā.

Viņš dodas uz Krieviju, kur pēc šī dzelzceļa pabeigšanas kļūst par Jekaterinburgas -Čeļabinskas dzelzceļa līnijas tehniķi. Pēc gada kļūst par distances priekšnieka palīgu. Pēc gada jau par priekšnieku. Pēc tam strādā Rietumsibīrijas dzelzceļā kā rezerves nodaļas priekšnieks.

1897. iestājies valsts dienestā un apstiprināts par nodaļas vadītāju uz Rietumsibīrijas dzelzceļa. Vēlāk pārgāja uz Vidussibīrijas dzelceļu, kur piedalījās Aizbaikāla dzelzceļa būvniecībā.

1906. gadā piedalījās dzelzceļa būvē starp Katrinpili un Permu.

No 1909. gadā piedalījās dzelzceļu izbūvē Ziemeļkaukāzā kā būvnodaļas vadītājs līdz 1920. gadam.

Dzimtenē, kas nu jau bija neatkarīga valsts, atgriezās 1920. gada februārī. Iestājās Latvijas dzelzceļa virsvaldē.

1921. gada 19. jūnijā par Ministru prezidentu kļūst Zigfrīds Anna Meierovics. Viņš uzaicina savā kabinetā Jāni Pauļuku par Satiksmes ministru.

1923. gada 27. janvārī kļūst par Ministru prezidentu. Reizē izpilda arī Satiksmes ministra pienākumus. Pēc pieciem mēnešiem (1927. gada 27. jūnijā) zaudē Ministru prezidenta amatu. Par jaunās valdības vadītāju atkal kļūst Zigfrīds Anna Meierovics un Pauļuks atkal ir Satiksmes ministrs. Šo amatu viņš ieņēma arī Voldemāra Zāmuela un Hugo Celmiņa valdībās.

Līdz ar Hugo Celmiņa pirmās valdības beigām 1925. gadā 23. decembrī beidz Satiksmes ministra darbu. Neilgu laiku bija arī Latvijas dzelzceļa galvenais inspektors.

1925. gadā ievēlēts par Latvijas lauksaimniecības centrālbankas valdes priekšsēdētāju. 1934. gadā kļuva par Latvijas universitātes inženierzinātņu goda doktoru.

1937. gada 21. jūnijā Jānis Pauļuks nomira savā lauku saimniecībā, kas atradās netālu no Bauskas. 22. jūnijā viņu pārveda uz studentu korporācijas "Selonija" konventa dzīvokli, kur no viņa atvadījās korporācija.

Pēc tam pārvests uz arhibīskapa katedrāli un 25. jūnijā apbedīts Rīgas Meža kapos.

***

Jānis Pauļuks (1865. gada 24. novembris [v.s. 12. novembrī]—1937. gada 21. jūnijs) Latvijas politisks un sabiedrisks darbinieks. Ilggadējs satiksmes ministrs, viens no Latvijas Ministru prezidentiem.

Biogrāfija

Dzimis Lielsesavā (Jelgavas novads) "Gaven-Pauļuku" saimniecībā. Tēvs bija šīs saimniecības saimnieks. Izglītošanos sāka pie kaimiņu mājskolotāja. Pēc tam pabeidza Švintes (Svitenes?) pagastskolu. Tālāk četrus gadus mācījās Jelgavas reālskolā. Līdzekļu trūkuma dēļ uzreiz neturpina mācības. Neilgu laiku strādā par mājskolotāju. 1886. gadā iestājas Rīgas Politehniskajā institūtā inženierzinātnes fakultātē, kuru pabeidz 1892. gadā ar uzslavas rakstu. Divas vasaras starp studijām bija praktikants dzelzceļa darbā. Studiju laikā aktīvi iesaistījās studentu korporācijā "Selonija", kurā vēlāk kļuva par filistru.

Pēc studijām uzsāk darba gaitas Jelgavas dzelzceļa pārvadē tehniskajā nodaļā (Rīgā). 1894. gadā saņēma uzaicinājumu piedalīties Sibīrijas dzelzceļa būvniecībā. Viņš dodas uz Krieviju, kur pēc šī dzelzceļa pabeigšanas kļūst par Jekaterinburgas -Čeļabinskas dzelzceļa līnijas tehniķi. Pēc gada kļūst par distances priekšnieka palīgu. Pēc gada jau par priekšnieku. Pēc tam strādā Rietumsibīrijas dzelzceļā kā rezerves nodaļas priekšnieks. 1897. iestājies valsts dienestā un apstiprināts par nodaļas vadītāju uz Rietumsibīrijas dzelzceļa. Vēlāk pārgāja uz Vidussibīrijas dzelceļu, kur piedalījās Aizbaikāla dzelzceļa būvniecībā. 1906. gadā piedalījās dzelzceļa būvē starp Katrinpili un Permu. No 1909. gadā piedalījās dzelzceļu izbūvē Ziemeļkaukāzā kā būvnodaļas vadītājs līdz 1920. gadam.

Dzimtenē, kas nu jau bija neatkarīga valsts, atgriezās 1920. gada februārī. Iestājās Latvijas dzelzceļa virsvaldē. 1921. gada 19. jūnijā par Ministru prezidentu kļūst Zigfrīds Anna Meierovics. Viņš uzaicina savā kabinetā Jāni Pauļuku par Satiksmes ministru. 1923. gada 27. janvārī kļūst par Ministru prezidentu. Reizē izpilda arī Satiksmes ministra pienākumus. Pēc pieciem mēnešiem (1927. gada 27. jūnijā) zaudē Ministru prezidenta amatu. Par jaunās valdības vadītāju atkal kļūst Zigfrīds Anna Meierovics un Pauļuks atkal ir Satiksmes ministrs. Šo amatu viņš ieņēma arī Voldemāra Zāmuela un Hugo Celmiņa valdībās. Līdz ar Hugo Celmiņa pirmās valdības beigām 1925. gadā 23. decembrī beidz Satiksmes ministra darbu. Neilgu laiku bija arī Latvijas dzelzceļa galvenais inspektors. 1925. gadā ievēlēts par Latvijas lauksaimniecības centrālbankas valdes priekšsēdētāju. 1934. gadā kļuva par Latvijas universitātes inženierzinātņu goda doktoru.

1937. gada 21. jūnijā Jānis Pauļuks nomira savā lauku saimniecībā, kas atradās netālu no Bauskas. 22. jūnijā viņu pārveda uz studentu korporācijas "Selonija" konventa dzīvokli, kur no viņa atvadījās korporācija. Pēc tam pārvests uz arhibīskapa katedrāli un 25. jūnijā apbedīts Rīgas Meža kapos.

Apbalvojumi

• Triju Zvaigžņu ordenis (II šķira)
• Somijas Baltās rozes ordenis (I šķira)

***

 * 1865. XI 21. Lielsesavas pag. + 1937. VI 20. Bauskas pag.

                Beidzis Svitenes pagasta skolu,

                178/1884. beidzis Jelgavas reālskolu,

                1884/1886. Nurmuižas muižā, mājskolotājs,

                1886/1892. beidzis Rīgas Politehnisko institūtu,

                1892/1894. Rīgas Jelgavas dzelzceļa jaunākais inženieris,

                1894/1897. Jekaterinburgas Čeļabinskas dzelzceļa būves distances 

                               priekšnieka palīgs,

                1897/1901. Sibīrijas dzelzceļa iecirkņa priekšnieks, Tehniskās nodaļas 

                               vadītāja palīgs,

                1901/1905. Baikala dzelzceļa būves distances priekšnieks,

                1906/1908. Jekaterinburgas Permas dzelzceļa būves vadītājs,

                1909/1912. Armaviras Tuapses dzelzceļa būves distances priekšnieks,

                1912/1920. Armaviras Tuapses dzelzceļa iecirkņa priekšnieks,

                1920/1921. Arestēts un izsūtīts,

                1921. Latvijas dzelzceļu vecākais inženieris,

                1921/1925. Satiksmes ministrs,

                1923. I – V Ministru Prezidents,

                1924/1925. Darba ministrs,

                1926/1927. Satiksmes ministrijas galvenais inspektors,

                1926. XI 16. apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeņa II šķīru # 25,

                1926. apbalvots ar Somijas „Baltas Rozes“ I šķiras ordeņi,

                1927. pensionēts,

                1934. IX 29. iecelts par Dr. art. Ing. honoris causa,

                Korporācijas „Selonija“ filistrs,

                Rīgas latviešu biedrības rūnas vīrs,

                Apbedīts Meža kapos Rīgā.

                Avots:       „Svētdienas Rīts‘ # 27/1937.;

                               „Latviešu konversācijas vārdnīca“ XVI sējums, R., 1937.

                               „Es viņu pazīstu”. R., 1939.

***

Savās lauku mājās, Bauskas tuvumā, miris bij. ministru prezidents un satiksmes ministrs Dr. ing. h.c. Jānis Pauļuks. Jānis Pauļuks dzimis 1865.g. 24. novembrī Liel-Sesavas Gaven-Pauļukos kā saimnieka dēls. Pirmo izglītību baudījis pie kāda kaimiņu mājskolotāja un Svitenes pagastskolā, pēc kuras beigšanas apmeklējis reālskolu Jelgavā. Līdzekļu trūkuma dēļ P. pēc reālskolas beigšanas pieņēmis mājskolotāja vietu pie barona Firksa Mūrmuižā, bet 1886. g. iestājies Rīgas politehniskā institūtā, ko ar uzslavu beidzis 1892. gadā. Studiju laikā P. aktīvi darbojies studentu korporācijā „Selonija", kur ieņēmis vadošos amatus. Pēc studiju beigām P. kā inženieris darbojies Jelgavas dzelzceļa pārvaldē, Rīgā un pie Sibirijas dzelzceļu izbūves. P. bijis arī Vakarsibirijas dzelzceļa nodaļas pr-ks un piedalījies dzelzceļa izbūvē no Katrīnpils līdz Permai, Vidussibirijas, Ziemeļkaukāza un Stavropoles guberņu dzelzceļu izbūvēs. 1920. g. P. atgriezies Latvijā un iestājies Latvijas dzelzceļu  virsvaldes dienestā. No 1921. g. līdz 1925. g. P. izpildījis satiksmes ministra, bet 1923. g. — ministru prezidenta pienākumus. Viņš bijis arī Latvijas dzelzceļu galvenais inspektors un 1925. g. ievēlēts par Latvijas lauksaimnieku centrālbankas valdes pr-ju. Par nopelniem P. apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeņa 2. šķ. un Somijas ,.Baltās rozes" ordeņa 1. šķiru.
Nelaiķi šodien pārveda „Selonijas" konventa dzīvoklī, bet no konventa rīt pārvedīs arhibīsk. katedrālē. Uz pēdējo dusu Meža kapos, „Selonijas" nodalījumā, nelaiķi no arhibīskapa katedrāles izvadīs 25. jūnijā.

Avots: Jaunākās ziņas, 22.06.1937