Roberts Entonijs Īdens bija britu politiķis no Konservatīvās partijas. Pazīstams kā Lielbritānijas ārlietu ministrs Otrā pasaules kara laikā, kā arī Lielbritānijas premjers Suecas krīzes laikā 1956. gadā.

Entonijs Īdens dzimis 1897.gadā Darhamā, nācis no turīgas ģimenes. Ģimene bijusi konservatīvās partijas atbalstītāji .Īdens bija Sera Viljama Īdena jaunākais dēls, viņa māte bija Sibilla France Greja, slavenās Greju ģimenes locekle.

Īdens studēja Ītonā, Kristus baznīcā un Oksfordā.  Šajās skolās Īdens galvenokārt mācījās austrumu valodas, kas arī vēlāk izrādījās, kā liela priekšrocība viņa karjerā. Viņš labi pārzināja franču , vāciešu, persiešu valodu, kā arī prata runāt krievu un arābu valodās. Pabeidzis skolu Īdens iesaistījās militārajā pasaulē, cīnījās  pirmajā pasaules karā, kurā arī guva atzinību. Iemesls tam, kādēļ Entonijs iesaistījās karā bija traģisks - kara laikā mira divi viņa brāļi – Timotijs un Nikolass. Īdenu mēdz dēvēt, kā vienu no jau „izmirušās paaudzes cilvēkiem”,  būdams tikai 19 gadus vecs, viņš bija gan kara laikā gan ārpus tā īstens Lielbritānijas patriots, tā teikt, paraugs citiem jauniešiem, kas Britānijai toreiz bija ļoti svarīgi. 

Īdena politiskajā nostājā liela loma ir viņa ģimenei - kā jau minēts -  ģimene bija konservatīvisma atbalstītāja , tādēļ 1923.gadā, kad Īdens pirmo reizi iesaistās politikā viņš kļūst par konservatīvo politiķi -  Vorvika parlamenta loceklis.

Īdena politiskā karjera attīstās visai strauji, sākumā viņš  kļūst par ārlietu ministrijas parlamenta  sekretāru 1926.gadā, vēlāk  jau 1931.gadā iegūst paaugstinājumu, un kļūst par ministra vietnieku ārlietu jautājumos.

1934.gadā kļūst par ministru Stenlija Boldvina valdībā. Tāpat kā citi, kas bija iesaistījušies pirmajā pasaules karā,  Īdens bija pret karu un tāpēc vienmēr vēlējās Eiropā mieru. Viņš bija viens no pirmajiem, kas saprata, ka mieru varētu izjaukt  nomierināšanās politika pret nacistisko Vāciju un fašistisko Itāliju.

 Viņš nostājās opozīcijā pret Ārlietu ministra Sera Semjuela Hora politiku, kas centās  nomierināt Itāliju tās Abesīnijas okupācijas laikā 1935.gadā. Kad Hors atkāpās, pēc piedzīvotās neveiksmes noslēgtajā Hora- Lavala  līguma lietā, Īdens kļuva par ārlietu ministru.

Šis laiks bija visai sarežģīts, jo pēc pirmā pasaules kara un plašajām akcijām pret zaudētāj valstīm bija uzplaukušas vairākas naidīgas valstu pārvaldes formas un lēmumu pieņemšanai no vadošajām valstīm bija liela nozīme. Īdens atbalstīja  neiejaukšanās politiku Spāņu Civilajā karā, un atbalstīja Nevilu Čemberlenu viņa  mēģinājumos saglabāt mieru caur saprātīgu piekāpšanos Vācijai, šī saprātīgā piekāpšanās Vācijai nozīmēja piekāpšanos Hitlera ambīcijām tik tālu, lai netiktu pārkāptas, kāds iepriekš parakstītu līgumu, vienošanās vai kādas valsts neatkarību un drošību. Īdens neprotestēja, kad Lielbritānija un Francija cieta neveiksmi pretojoties Hitlera Reinzemes okupācijai 1936.gadā. bet 1938.gada februārī, Īdens atkāpjas, jo nevarēja  pieņemt Čemberlena piekāpšanos, tad kad Vācija anektēja Austriju. Šāds solis no Vācijas puses pēc Īdena domām bija klaja agresijas paušana un nomierināšanās politika ļāva Vācijai turpināt savu agresiju. Pēc šī lēmuma pieņemšanas Īdens kļuva par Vinstona Čērčila sabiedroto, kas arī vēlējās pieņemt cita veida politisko rīcību pret Vācijas agresiju. 

1940.gada maijā  Čērčils kļuva par premjerministru. Viņš iecēla Īdenu  par kara ministru. Vēlāk, tajā pašā gadā viņš atgriezās ārlietu ministrijā,  un kļuva par Politiskā kara izpildvaras komitejas locekli. 

1941. gadā. viņš bija viens no Čērčila tuvākajām uzticamības personām, viņa loma kara laikā bija ierobežota, jo Čērčils vadīja svarīgākās sarunas ar Franklinu Rūzveltu un  Staļinu, bet Īdens uzticīgi kalpoja kā Čērčila vietnieks. Taču neskatoties uz savām nedaudz ierobežotajām iespējām, Īdens jau sāka piekopt savu pārdomāto un veiksmīgo ārpolitiku, viņš lielākoties balstījās uz personīgajām attiecībām ar valstu līderiem. Šāda politika veicināja Īdena popularitāti, jo nenovēršami labas attiecības ar vadošo lielvalstu līderiem bija liels pluss Īdena karjerā, kā arī šīs personīgās attiecības varēja dot Lielbritānijai lielāku garantu , ka tās intereses tiks ņemtas vērā.

Kā vienu no šiem soļiem var minēt Īdena attieksmi PSRS jautājumā pret Baltijas valstīm. Viņš  izturējās ļoti pretimnākoši PSRS interesēm Baltijas valstīs, jo uzskatīja, ka galvenais Lielbritānijas mērķis ir iegūt Staļinu, ka savu sabiedroto, lai cīnītos pret Vāciju. Lai arī atbalstīt šādas PSRS intereses nekad nav bijis Lielbritānijas politiķu primārais lēmums, drīzāk varētu teikt, ka Lielbritānijas politiķi pirms Īdena nekad, nebija apsvēruši šādu ideju. Tomēr jau  1942. gada 27. jūnijā Īdens  parakstīja memorandu par Londonā akreditēto Baltijas valstu sūtņu statusa maiņu, svītrojot tos no ārvalstu diplomātu pamatsaraksta. Dokumentā  Īdens atzīmēja, ka tāds solis varētu apmierināt Padomju Savienību. 

Pēc tam, kad britu leiboristu parija uzvar 1945. gada vēlēšanās, Īdens kļūst par konservatīvās partijas vadītāja vietnieku. Šajā laikā Īdens veicina arābu līgas veidošanu, lai tā kalpotu kā politiskais ietvars Tuvo austrumu pretestībai pret ietekmi no ārpuses. Tas nozīmēja, ka Ēģiptē, Irākā un Irānā palika ievērojami britu militārie spēki, lai Lielbritānija arī pēc otrā pasaules kara saglabātu vadošās valsts pozīciju austrumu zemēs.

1951.gadā konservatīvā partija atgriežas ministrijā un Īdens kļūst par ārlietu ministru trešo reizi. Čērčis galvenokārt, bija tikai nomināls vadītājs šajā valdībā un Īdenam bija efektīva kontrole Britu ārlietu politikai, laikā ,kad aukstais karš pieauga. 

1955. gada aprīlī, Čērčils aizgāja no premjerministra amata, un Īdens kļuva par premjerministru. Īdens šajā laikā bija ļoti populārs, dēļ viņa ilgā darba kara laikā un arī savas personības harizmas dēļ. Īdens prata uzrunāt tautu, viņš bija vienkāršs, ar labu humoru. Viņš bija izteikts līderis ar līdera dotībām un laika gaitā apgūtu talantu.  Ieņemot amatu, Īdens sasauca vispārējās vēlēšanas, kurās konservatīvie atgriezās ar pieaugošu vairākumu. Šajā laikā  Īdens  vairāk balstījās uz ārpolitiku nekā iekšpolitiku, veidojot ciešas alianses ar Amerikas Savienoto Valstu   prezidentu Eizenhaueru. Tāpat kā iepriekš, lielākoties uzsvaru liekot uz labām savstarpējām attiecībām.

1956. gadā Īdens apvienojās ar Franciju un centās novērts Ēģiptes prezidenta Nāsera centienu nacionalizēt Suecas kanālu, kas bija piederējis britu un franču  akcionāriem kopš 19. gs nodibinātās Suecas kanāla Kompānijas. Īdens  pēc savas pieredzes 1930.gadā saredzēja Nāseru kā vēl vienu Musolīni, nesaprotot reālo ēģiptiešu nacionālisma spēku.

 Īdens savā ziņojumā Eizenhaueram teica , ka problēma šajā situācijā nav Nāsers, bet Padomju Savienība: „Mēs nešaubāmies, ka Nāsers, vai viņam tas patīk vai nepatīk, šobrīd praktiski atrodas krievu rokās, tāpat kā Musolīni bija Hitlera rokās. Tagad būtu tikpat nepareizi izrādīt savu vājumu Nāseram, kā bija nepareizi to izrādīt Musolīni.” . 1956.gada oktobrī pēc pārrunām  un starpniecības mēģinājumu neveiksmēm atrunāt Nāseru, britu un franči, savienībā ar Izraēlu iebruka Ēģiptē un okupēja Suecas kanāla apgabalu.

Eizenhauers nostājās pret šādu iebrukumu. Īdens ignorēja britu finansiālo atkarību no Amerikas Savienotajām Valstīm, ignorējot Amerikas spiedienu atkāpties. Faktiski Eizenhaueru Īdens neuztvēra kā prezidentu ar tam piedēvēto varu, drīzāk kā nominālu vadītāju. Šādu Amerikas Savienoto Valstu prezidenta lēmumu Īdens nebija paredzējis, jo cerēja, ka balstoties uz labajām personiskajām attiecībām Eizenhauers nenosodīs Īdena pieņemto lēmumu un atbalstīs iebrukumu Suecas kanāla apgabalā. Taču ASV bija atšķirīga nostāja Suecas jautājumā, tā neuzskatīja,  ka šis jautājums ir nekas vairāk kā koloniālās nesaskaņas lielvalstu starpā un spēka pielietošana šajā gadījumā nav nepieciešama. Kā jau iepriekš minēts Īdens nepievērsa šim viedoklim tik lielu uzmanību un pieņēma lēmumu faktiski vienpusēji.

Ar Suecas krīzi pienāca  Britu pasaules lielvaras statusa gals. 

Pēc Suecas krīzes Entonija Īdena popularitāte kritās, kā ari pasliktinoties viņa veselības stāvoklim viņu premjera amatā 1957. gadā nomainīja Harolds Makmilans.

Īdens mira Salisburijā 1977. gadā.

Zanda Radziņa, Nekropole info pēc    http://www.biographybase.com/biography/Eden_Anthony.html, David Dutton: Anthony Eden. A Life and Reputation