Jeļena Djakonova piedzima 1894. gadā Krievijā,  Kazaņā, vienkārša ierēdņa daudzbērnu ģimenē.

Kad tēvs nomira, ģimene praktiski palika bez iztikas līdzekļiem. Taču meitenes māte veiksmīgi apprecējās ar daudzsološu advokātu no Maskavas, un visi pārcēlās uz Pervoprestoļņu.

Nu dzīve galīgi nebija līdzīga garlaicīgajai un nabadzīgajai eksistēšanai Kazaņā, un pusaudze Jeļena ar patiku nodevās lielpilsētas izpriecām. Taču  17 gadu vecumā meitenei atklāja diloni

Patēvam bija līdzekļi, un Jeļenu nosūtīja uz tuberkulozes sanatoriju Šveicē.

Viņa izveseļojās un sanatorijā iepazina pirmo mīlestību, savu pirmo ģēniju.

Eižens Pols Grandels, jaunietis no Parīzes, rakstīja dzejoļus. Iepazinies ar Jeļenu, viņš radīja ģeniālus darbus un kļuva par pasaulē atzītu dzejnieku Polu Eliāru. Sanatorijā viņi kopā pavadīja vienu gadu, pēc tam Jeļena atgriezās mājās — tālajā un noslēpumainajā Krievijā. Pols viņai rakstīja vēstules, sūtīja dzejoļus…

Šos dzejoļus joprojām pārlasa lirikas cienītāji un iemīlējušies jaunieši, atrodot tajos visīstāko burvību: "Tavas acis ieradās no tālas zemes, kurā neviens nezina, ko nozīmē skatiens." Savukārt Jeļenas atbildēs bija jūtama gandrīz mātišķa mīlestība un maigums.

1914. gadā Pols devās karā. Viņš karoja, cieta, rakstīja dzejoļus un gaidīja tikšanos ar savu izredzēto.

Krievijas meitenes un franču dzejnieka romāns beidzās ar kāzām un Jeļenas pārcelšanos uz Parīzi. Dzimteni viņa pameta 1917. gadā, baiso notikumu priekšvakarā, kas mainīja visas Krievijas dzīvi.

Pols no laimes bija kā bez prāta un apbārstīja Jeļenu ar ziediem, dāvanām un dzejoļiem:

"Mīļa meitene pirmoreiz Parīzē. /

Mīļa meitene pa bulvāri iet /

Garām uzpūstiem augstiem kungiem. /

Un viņas sirds-pukstus Parīze nedzird."

Drīz piedzima abu meita Sesila, kas tika atdota vecmammas aprūpē

Sadzīve, bērni un ikdienas rūpes Polam un Jeļenai šķita kaut kas piezemēts — Mūzai nav jāstāv virtuvē pie plīts, un Dzejniekam nav jādodas uz tirgu pirkt dārzeņus. Kaislības, neprāts, pastaigas pa naksnīgo Parīzi, tādi paši bohēmiski drau-gi — tā, lūk, jādzīvo ģēnijam un viņa mīļotajai…

Jeļena prata ikdienas dzīvei piešķirt svētku burvīgumu, vienmēr izdomāja neprātīgas izklaides un tika uzskatīta par visjautrāko un interesantāko sievieti Parīzē. Visi šie dotumi un viņas skaistums izraisīja sajūsmu vīriešos — šķita, ka viņa ir kā radīta brīnišķu jūtu iedvesmotājas lomai.

Pols dzejolī "Vienīgā" rakstīja: "Viņas ķermeņa klusumā slēpās pūkains sniega zieds… Nenogurusi viņa izdziedāja minūtes."

Tieši tādu viņu ieraudzīja Salvadors Dalī — jauns spāņu gleznotājs. Daudziem viņš šķita dīvains, taču Jeļena viņu iemīlēja un aizgāja no vīra, ar kuru kopā bija nodzīvojusi 12 gadu. Nekādas materiālas ieinteresētības Jeļenai nebija — Eliārs bija ļoti nodrošināts un veiksmīgs dzejnieks, bet Dalī praktiski dzīvoja nabadzībā. Eliāru satrieca mīļotās aiziešana.

Viņš pazuda no Parīzes, un tikai vēlāk noskaidrojās, ka atraidītais vīrs devies ceļojumā pa Āziju — lai atgūtos pēc smagā trieciena. Kad vienkāršs vīrietis pārdzīvo līdzīgu traģēdiju, viņa jūtas ir slēptas no apkārtējiem.

Taču dzejnieka nelaime ir redzama visiem:

"Neskaidra ēna… Visas pasaules nelaimes, virs kurām mana mīla kā noklīdis suns."

Taču bijusī sieva pret Eliāra bēdām bija vienaldzī-ga — viņa bija iegrimusi mīlestībā un par viņu sajūsminājās cits ģēnijs.

Dalī viņu sauca par Galu — daudzās valodās šis vārds nozīmē "svētki", "svinības". Gleznotājs uzskatīja, ka Gala ir visbrīnumainākā sieviete, kas spēj ar visām iespējamām krāsām izdaiļot pelēko dzīvi un realitāti pārvērst jautrā karnevālā.

Lai gan Dalī bija nabags, bet Gala bija pieradusi pie pārticības. Taču, iedvesmojies no mīlestības, mākslinieks sāka radīt šedevru pēc šedevra. Viņš sacīja: "Pa īstam pārvaldīt otu es iemācījos tikai aiz bailēm pieskarties Galas sejai."

Tikuši pie naudas, Dalī un Gala dzīvi pārvērta pastāvīgos svētkos, aizraujošā un brīžiem nežēlīgā savu viesu un gleznu pircēju izjokošanā. Taču galvenais viņiem bija mīlestība — viņu dzīves kodols un arī fons.

Dalī sacīja:

"Pasaulē galvenais ir Dalī un Gala. Pēc tam viens pats Dalī. Bet trešajā vietā — visi pā-rējie."

Mākslinieks gleznoja Galu, rakstīja grāmatas par savu dzīvi — tajās galvenā varone vienmēr bija viņa mīļotā sieviete.

Viņš sacīja: "Es mīlu Galu vairāk nekā tēvu, vairāk nekā māti, vairāk nekā Pikaso. Un pat vairāk nekā naudu."

Savukārt "Kāda ģēnija dienasgrāmatas" sākumā viņš rakstīja: "Es šo grāmatu veltu SAVAM ĢĒNIJAM, manai uzvaru nesošai dievietei GALAI GRADIVĒ, manai TROJAS JEĻENAI, manai SVĒTAJAI JEĻENAI, manai spīdošai kā jūras virsma SKAIDRAJAI GALAI GALATEJAI."

Gala un Dalī apmetās uz dzīvi Portligatē. Brīnumainā mīļotā ģēnijam bija visas pasaules vietā — kaislīga mīļākā, iejūtīgs draugs, gudrs sarunu biedrs.

Vienu no abu ikdienas dzīves epizodēm Dalī apraksta šādi:

"Gala sēž pie manām basajām kājām kā tāds kosmiskais pērtiķis vai kā pēkšņa lietusgāze maijā, vai kā pīts grozs, kas piepildīts ar meža mellenēm. Nevēlēdamies velti tērēt laiku, es viņai vaicāju, vai viņa man nevar izveidot "vēsturisko ābolu" sarakstu. Viņa sāk deklamēt, it kā lasītu lūgšanu: "Ievas pirmatnējā grēka ābols, Ādama anatomiskais ābols, Parisa tiesas estētiskais ābols, Vilhelma Tella afekta ābols, Ņūtona gravitācijas ābols, Sezanna struktūras ābols…"

Dalī spēja novērtēt šo dārgumu: "Es redzēju, kā no debesīm krīt zvaigzne, zaļa kā Veronēzes audeklos, vistrauslākā no visām, kādas man jebkad nācies novērot, un es viņu salīdzinu ar Galu — jo viņa ir mana krītošā zvaigzne, visredzamākā, visgalējākā un visierobežotākā telpā!" Šos vārdus ir uzrakstījis cilvēks, kas ar savu Galu bija nodzīvojis kopā ne vienu vien desmitgadi. Taču pastāv spēks, kas ir spēcīgāks par mīlestību — nāve.

1982. gada 10. jūnijā Gala nomira. Pēc Dalī lūguma viņas ķermeni iebalzamēja un ievietoja caurspīdīgā zārkā kapličā.

Dalī strauji novecoja. Viņš pārstāja interesēties par notiekošo un zaudēja dzīvesprieku. Katru dienu viņš devās uz kapliču lūkoties uz savu Galu.

Dalī nomira pēc septiņiem gadiem un tika apglabāts netālu no savas mūzas.

Pēc Andris Petrovs; news.lv