Osvalds Špenglers (vācu: Oswald Arnold Gottfried Spengler, * 1880. gada 29. maijā Blankenburgā pie Harca, † 1936. gada 8. maijā Minhenē) bija vācu vēsturnieks un filozofs. Špenglera pazīstamākais darbs ir grāmata "Rietumeiropas noriets" (Der Untergang des Abendlandes), kurā viņš izvirza teoriju par civilizāciju ciklisku rašanos, attīstību un bojāeju. Špenglers raksta, ka Rietumeiropas civilizācija atrodas norieta periodā.

Špenglera idejas rada atsaucību nacionālsociālisma ideoloģijā. Paša Špenglera attieksme pret nacionālsociālismu bija divējāda - sākotnēji viņš to atbalstīja, bet vēlāk kritizēja tā nezinātniskās bioloģijas teorijas un antisemītismu.

***

Dzimis 1880. gada 29. maijā Blankenburgā (Blankenburg am Harz), Braunšveigas hercogistē, Vācijas impērijā, pasta ierēdņa Bernharda (Bernhard Spengler) ģimenē. Pamatizglītību guvis ģimnāzijā (Franckesche Stiftungen) Hallē (Halle), kurp ģimene pārcēlās uz dzīvi 1891. gadā. 1899. gadā uzsāka studijas Halles universitātē, matemātikas un dabaszinātņu fakultātē. 1901. gada 1. jūnijā zaudēja tēvu. No militārā dienesta atbrīvots iedzimtas sirdskaites dēļ. 1904. gada 6. aprīlī Halles universitātē aizstāvēja disertāciju "Hērakleita filosofijas metafiziskie pamati" (Der Metaphysische Grundgedanke der Heraklitischen Philosophie), saņemot filosofijas zinātņu doktora (Ph.D.) grādu. Kopš 1908. gada 1. janvāra strādāja par skolotāju ģimnāzijā (Realgymnasium) Hamburgā. 1907. gada 11. februārī zaudēja māti un pārcēlās uz dzīvi Minhenē, bet 1912. gada 31. martā oficiāli pameta darbu. 1918. aprīlī iznāca viņa "Vakareiropas norieta" pirmais sējums. Akadēmiskajā darbā iesaistījās, uzsākot darbu Minhenes universitātē kā ārštata matemātikas lektors. Publicējās, rakstīja. 1919. gada 25. martā noslēdza līgumu ar izdevniecību "C.H. Beck" par "Prūsisms un sociālisms" izdošanu (šī izdevniecība turpmāk izdeva lielāko daļu Špenglera darbu). 1919. gadā tika ievēlēts par profesoru Getingenes universitātē (Universität Göttingen), taču šo vietu pameta. 20. gados nodarbojās ar publicistiku par sociālām un politiskām tēmām. 1933. gadā pieteicās uz profesora vietu Leipcigas universitātē (Universität Leipzig), taču saņēma atteikumu. Pēc nacistu nākšanas pie varas 1933. gadā atgāja no publiskās dzīves un turpmākos gadus pavadīja visai noslēgti. Miris 1936. gada 8. maijā Minhenē no sirds nepietiekamības.

Guva lielu ievērību ar savu darbu „Vakareiropas noriets” jeb "Eiropas noriets" (Der Untergang des Abendlandes, 1918., 1922.). Iepriekšējā gadsimtā populārajai materiālistiskajai vēstures izpratnei pretstatīja fatālismu, noreidot vēstures progresa jēdzienu. Vēstures relatīvisma koncepcijas pirkritējs. Pēc viņa domām, nav vienotas vēstures, nav nekādas vienotas vispārcilvēciskas kultūras (civilizācijas), bet ir atsevišķas unikālas kultūras (civilizācijas) kā īpaši pārorganismi, kam ir individuāls liktenis un kas pārdzīvo rašanās, uzplaukuma un miršanas fāzes (saskaitījis astoņas atsevišķas civilizācijas). Katra kultūra pārdzīvo bērnību, jaunību, briedumu un vecumu. Vecuma jeb pagrimuma fāze ir civilizācija, kur kultūras radošais spēks izsīkst, tā kļūst līdzīga bezdvēseliskam mehānismam. Realizējušas visas savas iespējas cilvēku, valodu, ideju, mākslas, valsts un zinātnes formās, kultūras mirst. Katras kultūras pamatā esot "kultūras dvēsele". Šo koncepciju viņš ilustrēja, par piemēru ņemot Senās Grieķijas un Senās Romas salīdzinājumu. Seno grieķu kultūras mantojums aptver visas humanitārās jomas - viņi ir radījuši mākslu, literatūru, teātri, filozofiju utt. - savukārt romiešu mantojumam ir pavisam cits raksturs: valsts organizācija, tiesības, kara māksla, amfiteātris, būvniecība u.tt. Vārdu sakot, tas ir tas, kas pēc Osvalda Špenglera domām atšķir kultūru no civilizācijas pēc opozīcijas principa: grieķu dvēsele un romiešu intelekts. Špenglers pat piešķir katram no kultūras cikliem savu kolektīvo psihi. Līdzīgi runā arī mākslas vēsturnieki, stāstot par "gotisko cilvēku" vai "baroka mentalitāti". Agonizējot kultūras parāda noteiktas īpašības: kosmopolītismu - lokālas perspektīvas vietā; pilsētnieciskas saites - ģimenes (radniecības) saišu vietā; masu vērtības - tautas vērtību vietā; naudu - patiesu garīgo vērtību vietā; seksu - maternitātes vietā; rupju spēka politiku - konsensa vietā. Tāds agonijas stāvoklis var turpināties diezgan ilgi, taču agri vai vēlu kultūra sabrūk un pazūd no vēstures skatuves. Špenglers nodalīja astoņas pamatkultūras: ēģiptiešu, indiešu, babiloniešu, ķīniešu, „apollonisko” (grieķu un romiešu), „maģisko” (bizantiešu un arābu), „faustisko” (rietumeiropiešu) un maiju kultūras. Konstatēja, ka Rietumeiropas kultūra sasniegusi pagrimuma fāzi un prognozēja jaunas kultūras dzimšanu. Par valodu runājot, norādīja, ka senāk ciltis daudz brīvāk mainīja valodu, pārejot no vienas uz otru kaut kādu apstākļu ietekmē. Kaismīgi fanātiska attieksme pret „mātes valodu” ir tikai jauno laiku Rietumeiropas fenomens, un vēsturē šāds valodas kults nav pazīstams. Špenglera uzskati atkal guva rezonansi XX gs. beigās, kad sakarā ar gadsimta un tūkstošgades maiņu aktualizējās apceres par cilvēces noieto ceļu un nākotnes perspektīvām.

Avots: wikipedia, vesture.eu