[apraksts tiek papildināts]

Viktors Bernhards Arājs — latviešu militārpersona, viens no masveida ebreju iznīcināšanas (holokausta) realizētājiem vācu okupētajā Latvijā.

Vadījis tā dēvēto "Arāja komandu" — SD pakļautu latviešu palīgpolicijas vienību, kas veikusi represijas pret Latvijas ebrejiem un padomju aktīvistiem, kā arī vēlāk iesaistīta pretpartizānu operācijās.

Viedoklis par Arāju

Viktors Arājs ir dzimis 1910. gada 13. janvārī Baldones pagastā, latviešu kalēja un vācbaltu izcelsmes kalpotājas ģimenē.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, tēvs iesaukts armijā un ģimenē nav atgriezies, tādēļ māte audzinājusi viņu un jaunāko māsu viena.

Darba meklējumos ģimene vairākkārt mainījusi dzīvesvietas, līdz 1922. gadā pārcēlusies uz dzīvi Jelgavā. Tur Arājs pabeidzis pilsētas IV pamatskolu un 1930. (vai 1931.) gadā Valsts Jelgavas klasisko ģimnāziju.

Pēc mācībām iesaukts Latvijas armijā — dienējis Vidzemes artilērijas pulkā, ieguvis kaprāļa pakāpi. Vēl dienesta laikā iestājies Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes tiesību zinātņu nodaļā.

Pēc savāktās informācijas apkopošanas un izvērtēšanas  Iekšlietu ministrijas administratīvā departamenta iekšējās apsardzības rota  1933. gada 10. novembrī nosūta vēstuli V. Arājam, ka pārbaudes komisija 3. un  4. novembra sēdē atzinusi viņu par piemērotu jaunākā policijas kārtībnieka  amatam.

Domājams, ka viens no policijas dienesta uzsākšanu rosinošiem  apstākļiem bija tālaika darba tirgus sliktā situācija. ekonomiskās krīzes sekas  bija bezdarba pieaugums, tas smagi skāra arī labu izglītību guvušos un  studentus.

1934. gada 3. martā ar rīgas prefekta pavēli V. Arājs iecelts par jaunākā  kārtībnieka vietas izpildītāju apsardzības rotā, ar 1935. gada 19. marta pavēli  kļūst par pastāvīgu darbinieku.

1935. gada 10. septembrī līdz 23. decembrim  mācījies policijas kārtībnieku kursos, ko beidzis ar labām sekmēm. 

1936. gada novembrī V.  Arājs sodīts disciplinārā kārtā ar naudas  sodu  Ls 10.  Iemesls ir kāršu spēle ar dežurējošo uzraugu Valfrīdu  līcīti  dežūras laikā. šis pārkāpums tapa zināms, pateicoties kāda darbveža Jāņa  Šāvēja sūdzībai.

Viņš 5. oktobrī ap plkst. 20.30 ieradās policijā, lai iesniegtu  ziņojumu par mēteļa zādzību. taču iecirknī četri ierēdņi (divi tērpti privātās  drēbēs, divi – policista formā) spēlēja kārtis un apzagtajam lika gaidīt līdz  plkst. 22, kamēr ieradīsies papildu dežurants.

J. Šāvējs skaidroja, ka viņam  līdz plkst. 22 bija jātiek mājās, jo bez atslēgām, kas arī nozagtas, viņš citādi  netiktu dzīvoklī. Arī uzklausot šo paskaidrojumu, policisti tik un tā nebija ar  mieru pieņemt viņa iesniegumu un lika nākt rītdien.

Savā paskaidrojumā par V. Arājs rakstīja, ka apzagtais cilvēks ir nepareizi sapratis situāciju,  jo kāršu spēle viņa ierašanās brīdī jau bija beigusies un “kārtis atradās savāktas  kopā uz galda, spēle bija pārtraukta”.

1935. gadā viņš ir uzņemts studentu korporācijā "Lettonia".

Studijas ar pārtraukumiem turpinājis vairākus gadus un gala pārbaudījumus nokārtojis tikai 1941. gadā, jau pēc padomju okupācijas. Tomēr ar to vēl Arāja studijas nebija galā, jo vācu okupācijas laikā netika atzīti padomju laikā izdotie izglītības dokumenti, un atkārtotās studijas viņš noslēdza tikai 1944. gada 15. aprīlī.

Studiju laikā Arājs strādājis gan dažādus gadījuma darbus, gan bijis policijas dienestā Rīgā un Zaubē.

Dzīvojot Zaubē, viņš apprecējies ar septiņus gadus vecāku bagātu vairāku veikalu īpašnieci Zelmu Zeiboti. Sievas uzvārdu Arājs izmantojis, lai pēc kara slēptos Vācijā.

1938. gada oktobrī, dažus mēnešus pēc kāzām, Arājs pamet dienestu policijā.

S. Metuzāls centies izzināt Zaubes iedzīvotāju  viedokli par V. Arāju.  Šajā pagastā viņš vairākus gadus strādājis ne tikai  par policistu, bet arī  ieprecējies’ un uzturējies pēc aiziešanas no policijas  dienesta.  S. Metuzāls ir uzklausījis  Elfrīdas  Pujēnas (viņai 1939. gadā bija  12 gadi) stāstu.

E. Pujēnas atmiņā V. Arājs palicis kā jauns un laisks vīrietis,  kurš “bijis precējies ar gadus desmit vecāku bagātu veikala īpašnieci, par  kuras naudu dīki vadījis savas dienas. pats Arājs neko prātīgu nav darījis,  skaitījies mūžīgais students: labi barots [..], uzposts, lepni uz vienas auss  sašķiebis studenta cepurīti ..”

Neraugoties uz laulību, V. Arājs bijis iemīlējies  pagasta skaistākajā meitenē – vietējā mežziņa Hekeļa meitā Elzā. tālab  V. Arāju skārusi arī visu zaubēniešu kopējā traģēdija – kara sākumā bēgošo  sarkanarmiešu Hekeļu ģimenes sieviešu zvērīgā nogalināšana un šoks par  tik lielu nežēlastību. Pujēna norāda, ka cieņu un mīlestību vietējo iedzīvotāju  acīs V. Arājs nekad nav ieguvis un par nevainīgu cilvēku slepkavu kļuvis  “gļēvā rakstura un zemā intelekta dēļ”.

Pats Arājs tiesā liecināja, ka vēl pirms vāciešu ienākšanas Rīgā, viņš sapulcējis 400-500 vīru lielu vienību, kas ieņēmusi Rīgas prefektūras ēku. 

1941. gada 1. jūlijā, dažas stundas pēc vācu karaspēka ienākšanas, Viktors Arājs prefektūrā tiekas ar Einzacgrupas A (Einsatzgruppe A) komandieri Valteru Štālekeru. Iespējams, ka sava loma Arāja karjeras sākumā bija tam, ka viens no Štālekeru pavadošajiem baltvāciešiem - Hanss Dreslers bija labi pazīstams ar Arāju. Sarunas saturs nav zināms, tomēr jau nākamajā dienā Arājs uzsāka savas komandas veidošanu.

Komandas pirmsākumos liela nozīme tās tapšanā bija Arāja sakariem ar studentu korporācijām. Liela daļa no komandas vadības bija korporeļi: Arvēds Dīkmanis, Konstantīns Kaķis, Boriss Kinslers, Herberts Cukurs bija letoņi, bet Alberts Kalniņš un Kārlis Ozols nāca no Fraternitas Livonica.

Pirms topošās komandas pārcelšanās uz ēku Valdemāra ielā 19, Arājs pāris dienas izmantoja "Lettonia" mītni Valdemāra ielā 55. Pazīstamajā aicinājumā stāties drošības komandā, ko "Tēvija" publicē 4. jūlijā, jau minēta jaunā adrese:

Visi nācionāli domājoši latvieši – pērkonkrustieši, studenti, virsnieki, aizsargi un citi, kas grib aktīvi piedalīties mūsu zemes tīrīšanā no kaitīgiem elementiem, var pieteikties pie drošības komandas vadības, Valdemāra ielā 19, no pl. 9-11 un 17-19

Jau 1941.g. 4. jūlijā Arāja vīri veic vismaz trīs Rīgas sinagogu nodedzināšanu, to skaitā, tiek nodedzināta Horālā sinagoga Gogoļa ielā. Bojā gājušo skaits nav zināms, tomēr Štālekers savai vadībai ziņo, ka "grautiņos" nogalināti apmēram 400 ebreju. Dedzināšanā piedalās arī pats Arājs.

Jūlijā Arāja komanda veic vairākas ebreju šaušanas akcijas Latvijas provinces pilsētās.

Tieši šis apstāklis neļauj Arāju pieskaitīt pie Latvijas neatkarības cīnītājiem un kā arī aizstāvi pret komunistu režīma iebrukumu - Arājs piedalījās cilvēku slepkavībās pēc etniskā principa.

Viņa vainu nemazina arī cīņa vēlākos gados pret okupantiem un Latvijas nodevējiem- padomju aktīvistiem. To drīzāk var attiecināt uz kāri slepkavot.

1984.g. pēc kara gadrīz 30 gadus Arājs slēpjoties zem sievas uzvārda kā Viktors Zeibots nodzīvo Frankfurtē, kad tiek atrasts un tiesāts. Tiesa vainu atzīst, Arājs tiek sodīts ar ieslodzījumu.

Pēc 4 gadiem mirst cietumā

Apbalvots ar Kara nopelnu krustu ar šķēpiem.

***

1941. gada februārī un martā V.  Arājs kārtoja valsts eksāmenus –  kopskaitā sešus. Divu valsts eksāmenu (“civiltiesības” un “tiesu iekārta  un process”) rezultātiem tika pielīdzinātas kursu ar tādu pašu nosaukumu  galapārbaudījumu atzīmes. Savukārt “Marksisma ļeņinisma pamatu” eksā- menā V. Arājs ieguva vērtējumu “viduvēji”, “Staļina konstitūcijā” – “labi”,  “Padomju krimināltiesībās”– “viduvēji” un “padomju darba tiesībās” – viduvēji.

***

V. Arājs LVVA, 5604. f., 2. apr., 124. l., 7. lp. 2. studentu korporācijai “Lettonia” iesniegtā curriculum vitae.

1935 curriculum vitae

Esmu dzimis 1910. g. 13. janvārī Baldones pagastā. Mans tēvs bija kalējs. Mums  piederēja neliels īpašums un ar tēva peļņu dzīvojām pieticīgi.

1914. g., kad tēvu  iesauca kara dienestā, māte ar mani un par mani gadu jaunāko māsu pārcēlās dzīvot  uz Rīgu. Rīgā arī pavadīju kara gadus. kad sāka apklust lielgabalu dunoņa un bēgļi atgriezās izpostītajās sētās, mēs  ar māti pārcēlāmies dzīvot uz laukiem: netāļu no Bauskas, kur manam krusttēvam  pieder lauku mājas. Māte palīdzēja saimniecībā, bet man bija jāsāk ganu gaitas.

1922. g. mājās nāca citi saimnieki un man ar māti vajadzēja pārcelties uz Jelgavu. Jelgavā sākās manas skolas gaitas.  Pirmo apmeklēju pilsētas  IV pamatskolu,  tad Valsts Jelgavas arodskolu. Arodskolu nebeidzu, bet pārgāju uz Valsts Jelgavas  klasisko ģimnāziju. Jau arodskolā iedams, biju samācījies valodas. tādēļ varēju izturēt  pārbaudījumus un laika ziņā nevajadzēja zaudēt.

Skolas laikā darbojos jaunatnes organizācijā “Viestura savienība”, kuras biedrs  vēl tagad esmu. tad pie skolas pastāvēja pūtēju orķestris, arī tajā ņēmu dalību.

1930. g. beidzu skolu un iestājos kara dienestā. kalpoju Vidzemes artilērijas pulkā.

1932. g. rudenī iestājos Latvijas Universitātē tautsaimniecības un tiesību zinātņu  fakultātē tiesību zinātņu nodaļā. cerēju augstskolā ar mācīšanos veiksies tāpat, bet  iznāca citādi. Jau trešo semestri vajadzēja studijas pārtraukt, jo aptrūka līdzekļu.

Strādāju dažādus gadījuma darbus gan uz dzelzceļa kā remontstrādnieks, gan  ostā un pat uz laukiem.

1933. g. izturēju policijas pārbaudījumus un mani ieskaitīja  kā jaunāko kārtībnieku prefektūras apsardzības rotā. tagad esmu materiāli nodrošināts un varu atkal uzsākt studijas.

Viktors Arājs Rīgā, 26. janvārī 1935. gadā LVVA, 3727. f., 1. apr., 21. l., 54. lp

***

1936. gada 19. decembrī LVVA, 5604. f., 2. apr., 124. l., 84. lp. 4. latvijas Universitātē iesniegtā curriculum vitae. 1940 Viktora Arāja matr.[ikula] 17318

Curriculum vitae

Esmu dzimis 1910. g. 13. janvārī Baldones pagastā, kur maniem vecākiem bija  neliels lauku īpašums. Pasaules kara laikā, kad mans tēvs bija iesaukts kara dienestā,  kopā ar māti un pusotra gada jaunāko māsu dzīvoju Rīgā. pēc kara apmetos atkal uz  laukiem Codes pagastā, kur arī apmeklēju pirmo skolu Codes pagasta Bērzu muižā.  1921. gadā pārcēlos uz dzīvi Jelgavā. Jelgavā turpināju izglītību Jelgavas pilsētas iV  pamatskolā. pēc pamatskolas beigšanas izturēju pārbaudījumus uz Jelgavas Valsts i klasiskās ģimnāzijas otro klasi.

Ģimnāziju nobeidzu 1931. gadā un tajā pašā gadā tiku  iesaukts obligatoriskā kara dienestā Vidzemes artilērijas pulkā. Būdams aktīvā kara  dienestā, iestājos Latvijas Universitātes tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē  tiesību zinātņu nodaļā.  Pēc kara dienesta turpināju studijas ar pārtraukumiem,  jo nebija vajadzīgo līdzekļu studijām. 

Tagad 1940. gada pavasara semestrī esmu  nobeidzis visus kursa pārbaudījumus un praktiskos darbus un vēlos izturēt gala  pārbaudījumus.

Rīgā 1940. g. 11. aprīlī LVVA, 7427. f., 1. apr., 16981. l.,

**

1941 stud. iur. Viktora Arāja Mtr. 17318 Dzīves apraksts.

"Esmu dzimis 1910. g. 13. janvārī baldones pagastā kā kalēja dēls. sākoties pasaules  karam, tēvu iesauca kara dienestā. Māte ar mani un 3 g. veco māsiņu devās bēgļu  gaitās. 1917. g. dzīvojām Rīgā. Māte strādāja fabrikā, bet es dienas parasti pavadīju uz  ielas kopā ar citiem bērniem. Kad māte ar mani nevarēja tikt nekādā galā, tā nodeva  mani pie kāda radinieka uz laukiem.  tur man sākās ganu gaitas.  Tā vasarā gāju  ganos, bet ziemu skolā. kad biju sasniedzis 15 g. vecumu, salīgu pie kāda saimnieka  par puspuisi, bet vēlāk par puisi. Māte tajā laikā strādāja dažādus gadījuma darbus  un pagastā bija pazīstama kā veikla linu plūcēja un kartupeļu racēja. Pie saimnieka,  pie kura strādāju par puisi, sanāca amatnieki un sāka būvēt jaunu dzīvojamo ēku.

Man vajadzēja piegādāt materiālu.  kad māja bija uzcelta un amatnieki gāja uz  citurieni, meistars mani pierunāja, lai ejot viņiem līdz, ko es pie saimnieka par nieka  grašiem plēšoties, viņi maksāšot otrtik daudz. Tā nu sākās man klaidoņa gaitas pa  visu  Latviju.  Būvējām kūtis, klētis,  pirtis, kas nu kuram bija vajadzīgs. Darba bija  daudz, jo visi jaunsaimnieki būvējās. Māte dzīvoja Jelgavā, kur tai bija sētnieces vieta.  Ziemas pavadīju pie viņas. Jelgavā nobeidzu 4. pilsētas pamatskolu. Pēc pamatskolas  beigšanas gribēju iet vidusskolā, kamdēļ, nevarēdams darba apstākļu dēļ pats sevi  pierakstīt, lūdzu to izdarīt mātei. Māte bija manis pierakstījusi nevis vidusskolā,  bet Jelgavas valsts arodskolā mechaniskā nodaļā. Tā kā vidusskolā bija vajadzīgais  skolnieku skaits uzņemts, man cits nekas neatlika kā mācīties par mechaniķi. Arodskolā  man ļoti nepatika, bet  1. klasi tomēr nobeidzu. Nākošā rudenī noliku eksāmenus uz  vidusskolas otro klasi un sāku mācīties Jelgavas Valsts klasiskajā ģimnāzijā. Pa vasaras  brīvlaikiem strādāju dažādus darbus gan kā dzelzceļa remontstrādnieks, plostnieks,  gan uz liellaivām pie iekraušanas un izkraušanas darbiem. biju arī Kalnciema kalnu  lauztuvēs, kur vadīju kādu motoru ar ūdens pumpi, kas pumpēja raktuvēs ieplūstošo  ūdeni. Skolā biju atsvabināts no skolas naudas. Mācījos labi un saņēmu ls 30 par  mēnesi stipendijas.

1931. g. nobeidzu klasisko ģimnāziju un aizgāju kara dienestā Vidzemes artilērijas  pulkā. būdams kara dienestā, iestājos Universitātē ties. zin. nodaļā.  kara dienestā  ieguvu kaprāļa dienesta pakāpi. Pēc kara dienesta strādāju dažādus gadījuma darbus.  no lekciju naudas maksas augstskolā biju atsvabināts. Māte tajā laikā pārnāca no  Jelgavas uz Rīgu pie manis, bija slimīga un nevarēja vairs grūtākus darbus strādāt.  Rīgas dzīve prasīja vairāk līdzekļu, un es biju spiests meklēt kādu pastāvīgu darbu.  Tāda nekur nevarēja atrast, jo nebija pazīšanās. beidzot man laimējās dabūt vietu  policijā. atalgojums nebija liels, bet darbs arī nebija gandrīz vai nekāds, jo strādāju  policijas rezervē. 

Izgaidījos veltīgi paaugstinājumu, 1937. g. izstājos no policijas  un strādāju atkal dažādus darbus.  studijas biju pārtraucis. 1939. g., kad Ulmaņa  valdība piešķīra atmaksājamās stipendijas, arī es atjaunoju studijas. biju atsvabināts  no lekciju naudas un saņēmu ls 90 mēnesī. tajā laikā arī apprecējos. Sievas tēvam  bija lauku mājas, un tas palīdzēja man, piesūtīdams pārtikas produktus. iestājos arī  korporācijā “Lettoniā”, kur sastāvēju līdz tās likvidēšanai. Tagad sieva un mana māte  dzīvo sievas tēva mājās Zaubes pagastā Trilīčos un palīdz saimniecībā. pēc studiju  beigšanas vēlētos nodarboties tiesu resorā, advokatūrā.        

Viktors Arājs rīgā, 7. janv. 1941. LVVA, 7427. f., 1. apr., 16981. l., 20.–22. lp. atsauces un piezīmes 1 sk.: tosh, J.

.***

Rakstnieks un mūziķis Marģers Zariņš par savu korporācijas biedru mūža  nogalē tapušajās atmiņās rakstīja: “pilsētā gan ejot raibi: tie, kuri bija sagatavojušies stāties  latviešu armijā, gandrīz ar varu tiekot ieskaitīti drošības policijas dienestā. Viņus komandējot  mūsu Viktors Arājs, bet aktīvi komunistu un ebreju iznīcināšanā darbojoties arī Kostja Kaķis  un lidotājs Herberts Cukurs … ārprāts! kas ar viņiem noticis? neviens no tiem taču boļševiku  laikā nebija cietis. kādus drausmīgus instinktus slēpušas šo komilitoņu godīgās sejas! Kā lai  izskaidro, ka komilitonis Arājs personiski pavēlējis nošaut savu konfilistru Arvīdu Asaru? Par  to, ka neatkarīgās Latvijas prokuratūras darbinieks Asars palicis strādāt padomju prokuratūrā  par ierēdni. Asaru apraka masu kapā Biķernieku priedēs, kur tagad Linezera slimnīca. Arāju  tikai sešdesmito gadu beigās [1975. gadā. – Aut.] notvēra Hamburgā.” Zariņš, M. Optimistiskās  dzīves enciklopēdijas p – p – V. Karogs. .

***

E. Treiguts-Tāle atmiņās (tapušās pēc dienasgrāmatām) stāsta par kādu draudzīgi  ķircinošu tērzēšanu ar V. Arāju 1936. gada septembrī pēc nokārtota eksāmena kriminālpolitikā:  “brīnījos, ka ļoti maz studentu vēlējās eksaminēties. ne vairāk par duci. informācijas nolūkā  “uzpeldēja” Arājs, kā arvien sasveicinādamies ar spēcīgu rokas spiedienu. apjautājās par  pārbaudījumu norisi, pierakstīja Krugļevska jautājumus un nožēloja, ka neredzot nevienas  studentes. Mans ieteikums patapināt lekcijas no studentēm bija pareizs, jo viņas pieraksta  rūpīgāk par vīriešiem. tā kā neviena sievišķa baznīcas ielas telpās nevarēja saskatīt, Arājs  atvadījās, piebilzdams: “ko tu meklē “Austrumā”? Lūk Letonijā, tur tev vajadzētu būt!” tā  kā viņš to bija jau teicis otrreiz, apjautājos, vai viņa repertuārā nav kāda jaunāka “grāvēja?””  sk.: Treiguts-Tāle, "Latvieši, karš ir sācies! Atmiņas par liktenīgajiem gadiem" [b. v.]: gauja, 1990.  1. grām. 13. lpp. .