Tamāra Zitcere

Par Personu
Vietas
Atmiņas
Līdzjūtības
Sludinājumi
Saiknes
Notikumi

Pievieno šai personai bildi!

Dzimšanas datums:: 02.12.1947
Miršanas datums:: 25.07.2014
Mūža garums:: 66
Dienas kopš dzimšanas:: 27900
Gadi kopš dzimšanas:: 76
Dienas kopš miršanas:: 3558
Gadi kopš miršanas:: 9
Kapa vieta:: Rīgas 1. un 2. Meža kapi
Kapsēta:: Rīgas Meža kapi

Vairāk informācijas publiskajā enciklopēdijā - Vikipēdija: https://lv.wikipedia.org/wiki/Tamāra_Zitcere

Tamāra Zitcere (dzimusi 1947. gada 2. decembrī, mirusi 2014. gada 25. jūlijā)[1] bija latviešu zinātniece, ģenētiķe, skolotāja, sabiedrībā pazīstama kā Rīgas geto un holokausta pētniece. Tamāra Zitcere ir viens no pirmajiem cilvēkiem Latvijā, kas apkopojis holokausta upuru sarakstus "Rīgas geto saraksti".[2]

Dzīves gājums

Tamāra Zitcere ir uzaugusi Latvijā, viņas profesionālā karjera aizsākās Rīgas Stradiņa universitātē. Turpinot profesionālās gaitas, viņa sāka strādāt par bioloģijas skolotāju Ziemeļvalstu ģimnāzijā Zolitūdē, Rīgā.[3] Tamāra Zitcere ir saņēmusi vairākus valsts līmeņa apbalvojumus un goda rakstus par ieguldījumu profesionālajā darbībā un pilsoniskajā sabiedrībā. 2003. gadā Tamāra Zitcere saņēma Draudzīgā Aicinājuma medaļu par ilgstošiem sasniegumiem skolēnu izglītošanā.[4] 2007. gada 5. oktobrī Tamāra Zitcere saņēma Rīgas domes "Zelta pildspalvu" kā labākā Rīgas skolotāja.[5] 2008. gadā Tamāra tika izvirzīta nominācijai "Gada sieviete 2008" kategorijā "Izglītība".[2] 2008. gadā Tamāra saņēma arī Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijas Gada balvu, kas ir Latvijas augstākais izglītības un zinātnes apbalvojums. Izglītības un zinātnes ministrijas Gada balva ir dibināta, lai izteiktu atzinību izciliem izglītības un zinātnes darbiniekiem, stiprinātu pedagogu un zinātnieku prestižu un darba vērtību sabiedrībā.[6] 2009. gadā Tamāra Zitcere saņēma prestižo Latvijas Sabiedrības Integrācijas fonda balvu par iecietības veicināšanu vēstures faktu apzināšanā un kritiskas domāšanas attīstību skolēnu vidū.[7][8] 2009. gada ietvaros Tamāra Zitcere saņēma arī Ata Kronvalda fonda balvu, kuru pasniedza Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers.[9][10] 2014. gadā Tamāra Zitcere nomira no pasliktinātas veselības izraisītām komplikācijām, viņa ir apglabāta Rīgas Meža kapos.[11]

"Rīgas geto saraksti"

"Rīgas geto saraksti" ir Rīgas holokausta upuru saraksti, kuros ir informācija par vairāk nekā 65 000 izpētītām miršanas apliecībām, nāves cēloņu ieraksti, kā arī izpētīti vairāki desmiti tūkstošu Rīgas geto māju grāmatu ierakstu un ārpus Rīgas geto zonas māju grāmatu ierakstu.[12][13][14] Izpētītās Rīgas geto mājas grāmatas kalpoja par vērtīgu informācijas avotu, šie dokumenti satur informāciju par personām un viņu ģimenes locekļiem, kas tika piereģistrēti attiecīgajā mājā, ieskaitot ziņas par šo cilvēku vecumu, dzimšanas vietu, nodarbošanos un reizēm arī ziņas par turpmāko dzīvesvietu. Kopumā Tamāra Zitcere Latvijas Valsts vēstures arhīvos izskatīja un izpētīja vairāk kā 346 Rīgas māju grāmatas (tai skaitā arī 68 saglabājušās Rīgas geto māju grāmatas).[15]Rīgas geto kopējais māju skaits bija 81. Tamārai Zitcerei izpētot un apkopojot šos informācijas avotus, tika izveidots saraksts ar 5764 ebreju — Rīgas geto upuru vārdiem. Šajos sarakstos ir norādītas sekojošas ziņas — vārds un uzvārds (tēva vārds — ja tika norādīts), dzimšanas gads un vieta, pierakstīšanas un izrakstīšanas datums (kā arī vieta, uz kurieni cilvēks tika izrakstīts, ja tas tika norādīts). Sastādīto geto upuru sarakstu Tamāra papildināja, pētot arī citu Rīgas ielu mājas grāmatu ierakstus, jo reizēm tajās tika norādīta geto adrese, uz kurieni ebreju ģimene tika izrakstīta. Tādā veidā Tamāra, pētot 1941. gada māju grāmatu ierakstus, sastādīja ebreju iedzīvotāju sarakstus, kuri dzīvoja Matīsa, Merķeļa un Stabu ielā Rīgā.[16] Tamāra Zitcere izpēti veica brīvprātīgi, savā brīvajā laikā. Pateicoties Rīgas holokausta upuru sarakstu sastādīšanai, viņa ir pavērusi vēsturniekiem un zinātniekiem dažas jaunas vēstures lappuses, kas ir novērtētas un tiek ņemtas vērā gan Latvijas Valsts prezidenta Vēsturnieku komisijā, gan Latvijas Zinātņu akadēmijā, gan citās institūcijās.[17][18]Pētījums tika uzsākts 2000. gadā, tā rezultātā tika izveidots holokausta upuru saraksts "Rīgas geto saraksti".[19] "Rīgas geto saraksti" pierādīja, ka Naums Lebedinskis ar sievu Liu un dēlu Eduardu noindējies 1942. gadā Rīgā, ārpus Rīgas geto zonā Kuldīgas ielā 21.[20] 2011. gadā pēc Tamāras Zitceres lūguma projektu vadītājs Mārcis Liors Skadmanis daļu "Rīgas geto sarakstu" nodeva Izraēlas Holokausta upuru piemiņas memoriālam un pētniecības centram "Yad Vashem" Jeruzālemē, Izraēlā.[21] Daļa "Rīgas geto sarakstu" glabājas Rīgas geto un Latvijas Holokausta muzejā Rīgā.[22] 2014. gadā pavasarī Tamāra Zitcere ar "Rīgas geto sarakstu" informāciju piedalījās Latvijas Televīzijas dokumentālā filmā "Geto stāsti. Rīga".[23]

"1941. gada pirmie Rīgas kara upuru saraksti"

Tamāra Zitcere ir pirmā, kura izveidoja "1941. gada pirmos kara upuru Rīgā sarakstus" Latvijas historiogrāfijā. Sarakstos ir ietverts 1941. gada jūnijā Rīgā un Rīgas rajonā pirmo kritušo kara upuri un PSRS armijas karavīru vārdi un informācija. Pirms tika publicēti šie saraksti, tika konstatēts, ka šādu sarakstu, ziņu nav Latvijas Okupācijas un Kara muzejā.[24] Pirmo kara upuru Rīgā sarakstu Tamāra Zitcere veidoja, pētot miršanas apliecības. Izveidotajā sarakstā tika iekļauta informācija par 275 līdz šim nezināmiem piermajiem kara upuriem, kas gāja bojā Rīgā un Rīgas rajonā 1941. gada jūnijā. Saraksti pierādija, ka absolūtais vairākums upuru bija vīrieši vecumā no 20 līdz 22 gadiem un 30 - 40 gadu vecie. Jaunākais upuris bija trīs mēnešus veca meitenīte, vecākajam bija 89 gadi. Visslielākais upuru skaits bija 30. jūnijā - 115 personas. Visizplatītākais nāves cēlonis bija nāve no šaujamieročiem - gandrīz puse no visiem gadījumiem. 124 bojā gājušie bija PSRSarmijas karavīri.[25] [26] "1941. gada pirmie Rīgas kara upuru saraksti" tika iesniegti Latvijas Okupācijas muzejam un Kara muzejam, bet nogalināto sarkanarmiešu saraksti tika iesniegti Krievijas vēstniecībā.[27] [28] 2008. gadā sarakstu izveidošanu atbalstīja Rīgas dome un Latvijas Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts. Projektu vadītājs bija Mārcis Liors Skadmanis.[29] Tamāra Zitceres "1941. gada pirmie Rīgas kara upuru saraksti" atklāja vērtīgus faktus, ka Ādažu pagastā čekisti noslepkavoja 61 personu, konkrētu nozieguma pastrādāšanas datumu gan nebija iespējams noteikt. Svarīgs fakts tika noskaidrots, ka Virsmācītājs Nikolajs Šalfējevs 1941. gada jūnijā pieteica 86 kara upurus.[30]