Šulcs Kristaps, (Kārlis Hermanis), dzimis 28.01.1877. Ūziņu Tomos – 16.12.1927 Gorkos.

1987.02.10 Cīņa

«Stipra cere, liela drosme». 

Vakar, 9. februārī, apritēja 110 gadu kopš Kristapa Šulca dzimšanas.

Kaut viņam nav veltītas biogrāfiskas apceres, speciāli zinātniski raksti, tomēr vēstures avotos un pētījumos viņa vārds ir bieži sastopams. Viņš bija viens no LSDSP dibinātājiem, piedalījies latviešu sociāldemokrātu kongresos 1904., 1906. un 1907. gadā, turklāt pēdējos divos tika ievēlēts par Latvijas Sociāldemokrātijas Centrālās Komitejas locekli.

Strādājis avīzes «Cīņa» redkolēģijā un veicis daudzus citus atbildīgus partijas uzdevumus. K. Šulcs bija arī KSDSP V un KK(b)P XIII kongresa delegāts. Viņa bērnība aizritēja Dobeles apriņķa Zaļenieku pagasta Tomu mājās. Ģimenes astotajam bērnam Kristapam agri nācās iepazīt lauku darbu smagumu.

Tāpēc jau skolas gados radās interese par strādnieku kustības un marksisma teorijas jautājumiem. Tolaik liela no zīme viņa pasauluzskata tapšanā bija pazīstamajiem jaun strāvniekiem A. Krumbergam, J. Kovaļevskim, kas atvaļinājumu parasti pavadīja sava tēva mājās Zūbās, J. Jansonam-Braunam. Viņu vadībā jaunietis sāka regulāras nelegālās sociāldemokrātiskās literatūras studijas, kopīgi pārrunāja zinātniskā sociālisma problēmas.

1894. gadā, pabeidzis skolu, K. Šulcs pārcēlās uz Rīgu un sāka strādāt par dzelzceļa te legrāfistu. Ap to laiku sākās K. Šulca revolucionāra gaitas. Viņš darbojās «Dienas Lapā», uzstājās jaunstrāvnieku rīko tajos jautājumu un atbilžu vakaros — visbiežāk Jonatāna biedrībā, kur pastāvīgi runātāji bija arī J. Pliekšāns-Rainis, P. Stučka, J. Jansons-Brauns, A. Hertelis, A. Krumbergs.

1895. gada decembrī K. Šulcs kopā ar D. Bundžu nodibināja Pārdaugavā vairākus nelegālus marksistiskos strādnieku pulciņus. No šī laika tad arī tika skaitīts viņa partijas biedra stāžs. Kā Pārdaugavas strādnieku pārstāvis viņš 1895. gadā piedalījās jaunstrāvnieku sanāksmē, kurā sprieda par sociāldemokrātisko ideju izplatīšanas formām un līdzekļiem strādnieku vidū pilsētās un laukos.

Par piedalīšanos Jaunās strāvas kustībā K.Šulcu kopā ar daudziem citiem jaunstrāvniekiem 1897. gada vasarā arestēja un izsūtīja uz Vjatkas guberņu. Kā K. Šulcs raksta savas atmiņās, Vjatkas guberņā tika nometināti ap 200 politisko izsūtīto no Latvijas. Viņš atceras smago darbu Permas— Kotlasas dzelzceļa būvē, ko vēlāk nomainīja ierēdņa darbs statistikas pārvaldē.

K. Šulcs uzskata, ka trimdas laiks viņam ir bijusi īsta revolucionārā augstskola, kurā pēc dienas darba ik vakarus sākās nopietnas marksisma teorijas stundas.

Atgriezies no trimdas, 1903. gadā K. Šulcs apmetās Jelgavā. «Tieši no vilciena es nokļuvu nelegālā sanāksmē,» viņš vēlāk atcerējās. Jau pēc mēneša viņš uzstājās kā orators Pirmā Maija masu sapulcē.

Pateicoties lielajai pieredzei nelegālajā darbā, K. Šulcs bez «iekrišanas» darbojās LSD Jelgavas organizācijā līdz pat 1905. gada revolūcijai.

Revolūcijas laikā K. Šulcs gan Jelgavā, gan Rīgā veica propagandista darbu, piedalījās revolucionārās literatūras izdošanā un transportēšanā.

Pašos smagākajos reakcijas gados darbojās LSD Rīgas un Jūrmalas organizācijās, strādāja «Cīņas» redakcijā. Partijas biedri tolaik viņu zināja pēc segvārda Statists vai Kleins.

KSDSP V (Londonas) kongresā uz K. Šulcu lielu ietekmi atstāja tikšanās ar V. I. Ļeņinu. Savās atmiņās par V. I. Ļeņinu viņš atceras: «Pļehanovs mūs saistīja ar savu olimpisko lielumu, b. Ļeņins — ar savu vienkāršību, pārliecību, kustīgumu un domas asumu...»

LSD II kongresā K. Šulcs darbojās vairākās komisijās. Vienā no kongresa sēdēm viņš nolasīja CK Sarkanā Krusta kases pārskatu, pēc tam ziņoja par LSD Rīgas organizācijas darbu. Tika ievēlēts LSD II kongresa protokolu komisijā, arī Centrālās Komitejas sastāvā. Tiesa, KSDSP V kongresā Kleins pieslejas «centra labajam spārnam» — balsoja par 1 boļševiku rezolūciju, par 2 meņševiku rezolūcijām un 1 reizi atturējās. Tobrīd viņš acīmredzot neizprata šķelšanās būtību, taču vēlāk savas kļūdas paškritiski novērtēja.

1908. gadā K. Šulcs darbojās Kijevā, 1909. gadā — Harkovā, bet no 1910. gada — Maskavā. Sākot savu revolucionāro darbību Krievijā, K. Sulcs konspirācijas nolūkos mainīja savu vārdu un uzvārdu un līdz pat mūža beigām saucās Kārlis Hermanis.

1917. gadā K. Šulcs-Hermanis bija Februāra revolūcijas dalībnieks Maskavā, viņš nenogurstoši uzstājās fabriku strādnieku mītiņos un kareivju sapulcēs, Oktobra dienās piedalījās bruņotajās cīņās Sokoļņiku rajonā.

Pēc revolūcijas uzvaras K. Hermanis savu dzīvi veltīja padomju varas nosargāšanai un nostiprināšanai, aktīvi piedalījās jaunās padomju varas orgānu veidošanā.

1918. gadā viņu ievēlēja par Maskavas Strādnieku un zaldātu deputātu padomes izpildu komitejas locekli, kur viņš strādāja par statistikas nodaļas vadītāju.

No 1919. gada viņš aktīvi piedalās pilsoņu karā — Austrumu frontē. Pēc atveseļošanās no tīfa K. Hermanis palika Čeļabinskā, kur tika ievēlēts par partijas Čeļabinskas guberņas komitejas locekli. Sākoties Vrangeļa uzbrukumam, K. Hermani iecēla par politinstruktoru 6. armijā.

1920. g. beigās viņu demobilizēja un norīkoja darbā Ukrainas Tautas Komisāru Padomes pārtikas nodaļā. Taču darbu pārtrauca smaga slimība — plaušu tuberkuloze.

K. Hermanis ārstējās Kaukāza sanatorijās.

Bet pēc atlabšanas strādāja par partijas Gelendžikas rajona komitejas sekretāru.

No 1922. gada oktobra pildīja Melnās jūras apgabala prokurora palīga pienākumus.

1924. gadā K. Hermanis pārcēlās uz Maskavu, kur viņu iecēla par PSRS Tirdzniecības tautas komisariāta pilnvaroto Baltkrievija.

No 1926. gada bija Padomju Savienības tirdzniecības pārstāvniecības Rīgā sekretārs un tās pilnvarotais Lietuvā.

1927. gada beigās K. Hermaņa veselības stāvoklis strauji pasliktinājās un 16. decembrī viņš Gorkos nomira.

V. I. Ļeņins šīs paaudzes ļaudis raksturoja šādiem vārdiem: «Tie ir cilvēki, kas ... pilnīgi ziedojuši sevi cīņai par strādnieku šķiras atbrīvošanos. Tie ir cilvēki, kas... neatlaidīgi, nelokāmi strādājuši proletariāta masās, palīdzot tām attīstīt viņu apziņu, viņu organizāciju, viņu revolucionāro pašdarbību.» 

L. Dūma, vēstures zinātņu kandidāte.

***

Kr. Šulcs – Statists.

Manas dzīves un darbības atmiņas

            Kā ļoti nabadzīgu zemes īpašnieku astotais bērns esmu dzimis Jelgavas apkārtnē 1877.gadā. Pateicoties vecāku lielai nabadzībai, es biju spiests, jau no devītā dzīves gada sākot, izbaudīt, pēc manām domām, vienu no viskrasākiem ekspluatācijas veidiem, t.i., es strādāju pie vecākiem pie samērā ļoti vāja uztura, bez jebkāda atalgojuma, pirms kā gans un vēlāk kā laukstrādnieks. Tai pašā laikā, pateicoties pagasta skolas lielam klātumam un jaunā pagastskolotāja enerģiskai un draudzīgai palīdzībai, es turpat uz laukiem uzcītīgi mācījos un drīzumā noliku eksterna eksāmenu par divām reālskolas klasēm un iestājos reālskolas 3.klasē, kuras pilnu kursu es nobeidzu 1894.gadā. Līdzekļus es sadabūju, nokaudamies ar stundu došanu, šo to nopelnīdams fiziskā darbā pa vasaru brīvdienu laiku un šo to no uztura līdzekļiem dabūdams no mājām.

            Tūliņ pēc skolas beigšanas es aizbraucu uz vienu no vislielākiem mūsu rūpniecības centriem, uz Rīgu, un iestājos strādāt uz dzelzceļa. Sākot no tā laika es iesāku noteikti domāt par sociāla rakstura jautājumiem. Zeme šim idejiskajam virzienam un darbam bija jau pietiekoši sagatavota. Pateicoties straujai un lieliskai mūsu lielrūpniecības attīstībai pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, tā saucamā „gründerisma” laikposmā, tā arī, pateicoties vācu sociāldemokrātiskā strādnieku partijas ģeogrāfiskam tuvumam un šīs partijas revolucionāram jaunatnības spirgtumam un asai sparībai.

            Viss tas sāka kairināt manu ziņkārību pat jau no desmitā – divpadsmitā gadu vecuma, tā kā jau tai laikā man bija gadījums klāt būt sarunās un karstos strīdos par sociālismu starp „utopisko sociālismu”, manu tēvu, kuram par sociālismu bija tāda sajēga, ka šī ideja nozīmējot: vienlīdzības nolūkos ikdienas mantu dalīt, nedarot pāri arī tiem, kas starplaikā šo vienlīdzības līmeni sagrāvuši vai nu ar plītēšanu, izšķērdību, jeb kā citādi, un mana tēva vistuvāko māju draugu un kaimiņu – vācu dzelzkanclera Bismarka kārtu piekritēju. 

***

1927.12.30. Strādnieku Avīze

Kristaps Šulcs (Hermans) miris. 

Īsi pirms Ziemas svētkiem nomiris Maskavā viens no pirmajiem Latvijas strādnieku kustības darbiniekiem Kristaps Šulcs, kurš 1905.—10. gada revol. kustības dalībniekiem bija pazīstams zem vārda "Statists' un Krievijā pēdējos 15 gadus dzīvoja un darbojās zem vārda Kārlis Hermanis. 

Latvijā Šulcs darbojās jau sākot no 90 - tiem gadiem kā viens no pirmiem strādnieku kustības pionieriem gan Rīgā, gan Jelgavā un Jelgavas apkārtnē. 

Viņš tika 1897. gadā izsūtīts līdz ar Raini un citiem uz Vjatkas guberņu »Dienas Lapas" prāvas lietā.

1902. gadā viņš ņēma dalību "Kurzemes grupas" dibināšanā un 1905. gadā ņēma jo aktīvu 
dalību Jelgavas apkārtnes lauku kustībā. Viņš bija galvenais iniciators pie Jelgavas"sturmēšanas" 1905. gada beigās.

Lauku masas dzīvi atsaucās un gribēja Jelgavu atsvabināt no carisma žņaugiem, bet Jelgavas Komiteja šo „sturmēšanu* apturēja, jo carisma kalpi bij savilkušo par daudz lielus spēkus Jelgavā.

Šulcs - Statists bij ļoti enerģiskas un izturīgas dabas un nelikās no represijām iebaidīties. Pēc profesijas viņš bija telegrāfa ierēdnis. 
Vieglas smiltis daudz cietušajam darbiniekam !