Sergejs Akuraters

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
00.00.1953
Miršanas datums:
15.01.2012
Apglabāšanas datums:
21.01.2012
Mūža garums:
59
Dienas kopš dzimšanas:
26022
Gadi kopš dzimšanas:
71
Dienas kopš miršanas:
4457
Gadi kopš miršanas:
12
Pirmslaulību (cits) uzvārds:
Trofimovs
Kategorijas:
Disidents, Fotogrāfs (-e), Mākslinieks (-e)
Tautība:
 latvietis, krievs
Kapsēta:
Norādīt kapsētu

1981.gadā iepazinās ar nākamo sievu Ievu Akurāteri, dēls - Matīss Akurāters dz.07.06.1982

Atmiņas no sievas, Ievas Akurāteres, intervijām žurnālam Stella u.c. izdevumiem, laikrakstu bibliotēkā news.lv:

„Viņš bija tāds vientuļais vilks, kamēr varēja, dzīvoja pats savā dzīvoklī. Beidzamajās nedēļās viņš atgriezās ģimenē. Tas viņa humānisms un lielums, drosme un vīrišķība, humora izjūta... Pēdējā dienā viņš visu laiku rūpējās, vai tikai man kājas nesalst un vai Matīss labi jūtas...  Aiziet citā saulē no ģimenes, man liekas, ir mīļāk, drošāk un labāk. Viņš bija priecīgs un drošībā, un mēs bijām laimīgi. Mans sievietes liktenis caur to ir piepildījies.”

„Visu mūžu mēs ar Sergeju bijām ļoti draudzīgi. Mēs mīlējām viens otru. Kā angļi teiktu, mēs bijām nevis divorced (šķīrušies- angļu val.), bet separated (atšķirti - angļu val.).  Mums vienam pret otru  bija ļoti liela cieņa.”

„Mēs bieži vien dzīvē ar daudz ko spēlējamies, bet pāri visam ir tās īstās lietas, kad tu kļūsti par asinsradinieku cilvēkam, no kura tev ir bērns. Tas ir vairāk nekā sareģistrēties vai izšķirties.”

„Kad es tā paskatos uz savu dzīvi un salīdzinu – man nav bijis vīriešu, kuri būtu gribējuši dalīties ar mani liktenī, ģimenē, radošumā. Drīzāk tādas aizraušanās. Tāpēc es saprotu, ka Sergejs bijis mans vienīgais un īstais vīrs, un tagad es esmu atraitne. Visu rudeni ar Matīsu viņu vedām uz terapijām. Un tad notika kā filmā – man bieži dzīvē ir kā filmā – kad slimnīcā ārsti mums ar Sergeju pateica galīgo paziņojumu, tanī dienā visa Rīga bija pilnīgi balta. Mēs bijām devītajā stāvā, un aiz loga nav nekā cita kā tikai – balts.”

„...Divas dienas pēc bērēm bija jāspēlē un jāiet uz mēģinājumiem. Visas aktrises to zina – ja tu vispār vari pavilkties un parāpot, tev jābūt teātrī un jāspēlē. Show must go on... (Izrādei jāturpinās – angļu val.) Tā ir realitāte. Nezinu, vai to vajag rakstīt, bet biju tik pārpūlējusies, ka noģību un nokritu vannas istabā. Pārsitu deniņus un gulēju milzīgā asins peļķē. Un tad es dabūju četras dienas atpūsties. Bet tad gan atkal uz teātri!”

„Zināt, kā es pirmizrādi spēlēju? Četras dienas pēc kritiena, kur dabūju smadzeņu satricinājumu un pārsitu deniņus, mēģināju celties un iet uz mēģinājumu, bet pakritu , izmežģīju kāju un atvilkos atpakaļ. Un izrādās, ka kritienā arī ribas biju krietni sadauzījusi.”

„Pirmizrādi spēlēju ar izmežģītu potīti, satriektām ribām, smadzeņu satricinājumu, aizpampušu aci un pārsistiem, svaigi sašūtiem deniņiem.  Izrādē es kairi dejoju tango un žilbināju publiku ar savu neaprakstāmo, pārpasaulīgo daili.
Un te nu mēs redzam, kas ir tas mākslas brīnums: uz skatuves viss pazūd un aizmirstas, nekas nesāp, un mēs starojam. Tas ir skaisti!”

***

Ieva par savu bijušo vīru — pazīstamo fotogrāfu Sergeju Akurateru. Septiņdesmitajos gados čeka par viņu bija sagatavojusi «mapīti» ar nosaukumu «Sergejs Deņisovs — latviešu nacionālists».

***

Daudziem bija pārsteigums, kad tu pirms diviem gadiem pievērsies arī aktīvajai politikai – kļuvi par Rīgas domes deputāti.

Es to drīzāk formulētu tā, ka tagad esmu kļuvusi par amatpersonu. Bet aktīvajai politikai pievērsos jau 1981. gadā. Tikai 1988. gadā visi pa īstam izdzirdēja to, ko mēs šeit Latvijā daudzi darījām jau vairākus gadus – bija vecie disidenti, bija Vides aizsardzības klubs, kas patiesībā galvenokārt bija slēpta pretvalstiskā organizācija, piesedzoties ar "zaļo" domu. Tās idejas es iemācījos no sava dēla (Matīsa Akuratera) tēva Sergeja (Akuratera, agrāk Trofimova). Jau tad, kad biju aktrise Liepājas teātrī, tur bija daudz tādu vēsmu, bet Sergejs nāca no īstajiem disidentiem, kurš bija kontaktpersona visā Padomju Savienībā tiem, kas iebrauca no rietumu valstīm. No padzemes, kā teiktu Anšlavs Eglītis. Sergejs, protams, tika arī vajāts, un patiesībā tieši viņa dēļ 1986. gadā "Bildēs" Anglikāņu baznīcā pirmo reizi publiski atskanēja dziesma "Manai tautai (Palīdzi Dievs)". Viņu vēlējās izsūtīt uz Černobiļu, un viņš gribēja, lai es kaut ko uzdziedu viņam uz atvadām... Tija (Auziņa) pirms tam lūdza, lai tikai nedziedu par Staburagu. Solījumu turēju, bet beigu beigās nodziedāju kaut ko vēl trakāku.

***

No dēla Matīsa Akuratera atmiņām 2011.g.

Festivālā Give & Get perkusiju meistarklases pasniegs mūziķis Matīss Akuraters. Ar mūziku Matīss ir saistīts jau no pašas bērnības, bet ar perkusijām iepazinies 17 gadu vecumā, kad kādā mazā indiešu veikaliņā par pieciem latiem nokaulēja savu pirmo perkusiju.

„Kad sāku spēlēt, varēju to darīt dienām ilgi. Bija tādi periodi, kad es spēlēju vairāk kā astoņas stundas dienā. Mūzika un ritms mani pilnībā turēja savā varā. Tēvs (fotogrāfs Sergejs Akuraters – aut.) redzēja manu aizraušanos un jautāja, vai es negribētu iemācīties spēlēt tablu, kas ir viņa mīļākais mūzikas instruments. Tas ir indiešu klasiskās mūzikas instruments, vissarežģītākais perkusiju instruments no visiem savas komplicētās spēles tehnikas dēļ. Tas ir arī ļoti muzikāls instruments, ko var izmantot praktiski jebkur. Joprojām to aktīvi spēlēju dažādos sastāvos. Pēc tam aizrāvos ar Brazīliju tik ļoti, ka aizbraucu apgūt krāsaino, daudzveidīgo perkusiju un ritma pasauli otrpus okeānam.”

***

no Diānas Lielās bloga

....tā nu vienā no janvāra dienām pavisam brīvs kļuva Sergejs...tāpat jau viņš bija brīvs...tāds disidents pret pastāvošam normām...minimālists sadzīvē un maksimālists brīvībā...brīvs būt par fotogrāfu...mīlēja brīvu mūziku...brīvību, ko dod pārvietošanās ar riteni...garīgumu neiespiestu sakrālā arhitektūrā...brīvu sauli , vēju, brīvu vasaru kuru var izbaudīt...mīlēja brīvus cilvēkus...tāds neatkarīgs indiānis....
....pirmais , ko atcerējās tēlnieks Gļebs Panteļejevs par Sergeju, bija viņa teiktais no 90 gadu atmodas laikiem"

...gribu lai manās bērēs skan .....Led Zeppelin mūzika...", tas toreiz likās tik ekstrēmi

...viņam nepatika ziema

...galvenais bija pārziemot tumšo laiku...
   bet tagad beidzot brīvībā, brīvība!

 

Avoti: news.lv

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1Voldemārs AkurātersVoldemārs AkurātersSievas/vīra tēvs15.05.192123.01.1976

        Nav norādīti notikumi

        Birkas