* 1900. IX 13. Cēsīs; S. Lidija dz. Dzenis.  Apbedīts Karakasā, Venecuelā.

                Beidzis „L. Ausēja” reālskolu Cēsīs,

                1919/1920. Latvijas armijā, 

                1928. III 30. beidzis Latvijas Universitātes inženierzinātņu fakultāti,

                1939. bijis Latvijas Universitātes docents.

                Avots:       „Es viņu pazīstu”, R., 1939.;

                                 V. Eichenbauma arhīvs.

                                biblioteka.cesis.lv

---

Dzimis Cēsīs, būvuzņēmēja Augusta Krastiņa ģimenē. Beidzis L. Ausēja reālskolu Cēsīs 1919. g., iestājas brīvprātīgi Latvijas armijā, beidzis karaskolu un piedalījies kā virsnieks atbrīvošanas cīņās. 1921. g. iestājies inženierzinātņu fakultātē un studijas beidzis 1928. g. ar būvinženiera grādu. Praktiskā darbā ceļu būvniecībā strādājis šoseju un zemesceļu departamentā no 1924. g. par tehniļķi un no 1928. g. līdz 1936. g. par inženieri un vēlāk par vecāko inženieri pie tiltu un ceļu būvju izmeklēšanas, projektēšanas un būvdarbiem, piedaloties dažādās komisijās ceļu būvniecības jautājumos. Sākot ar 1929/1930. m. g. ir inženieru-zinātņu fakultātes asistents pie ceļu būvniecības katedras. 1934/35. m.g. ievēlēts par privātdocentu, 1936. g. par docentu un lasījis zemes darbu un ceļu kursu. Bijis ārzemju komandējumos 1934. g. Vācijā, 1937.g. Čechoslovakijā un Austrijā un 1938.g. Holandē, kur piedalījies VIII Starptautiskajā ceļu būvniecības kongresā Hāgā. Publicējis darbus par ceļu būvmateriāliem, satiksmes problēmām utt. 1944. g. devās trimdā. Pirmā satikšanās ar A.Krastiņu, toreiz ceļu būvniecības katedras asistentu iznāca manu studiju laikā un vēlāk darbā. Strādādams pie sava diplomdarba zemes ceļos, mācījos iepazīt un cienīt docentu A.Krastiņu kā labu apmācītāju un vadītāju mana uzdevuma atrisināšanā. Pēdējā satikšanās iznāca 1941. g. aizstāvot diplomdarbu. Nevienam tā nebija sevišķi patīkama diena, jo katru māca domas,  ko tā nesīs rītdien komunistiskā režīma dominēšanas laikā. Trūka svinīgā tradicionālisma, jo diplomandi nedrīkstēja ierasties frakās, kā tas citādi būtu parasts, lai izceltu šī gadījuma nozīmi. Neproletāriskas izcelsmes studentiem savos konstatējumos bija sevišķi jāuzmanās, jo tie varētu nepatikt valdošai varai. Tirpuļi pārskrēja pār muguru man un droši vien vēl vairāk doc. A. Krastiņam, kad kāds diplomands aizstāvēja uzskatu, ka mehanizācija Padomju Savienībā atpalikusi un nenozīmīga, kaut arī propoganda apgalvoja pretējo. Trimdas ceļi doc. Krastiņu 1948. g. noveda Venecuelā, kur viņš sāka strādāt Publisko darbu ministrijā un samērā drīz iedzīvojās vietējā vidē. Tehnikas progress Venecuelā bijis daudz lielāks nekā to varēja iedomāties pēc Eiropā pieejamās informācijas. Ārzemnieki uzņemti diezgan labi un to darbs novērtēts objektīvi. Doc. A.Krastiņš Publisko darbu ministrijā strādājis kopš ieceļošanas un pašlaik ir hidroloģiskā rajona priekšnieks San Cristobal pilsētā Andu kalnos. Rajons aptver Tačiras un Meridas pavalstis. Pienākumos ietilpst hidroloģisko un hidraulisko lietu pārzināšana, kā arī aizsargdambju projektēšana un uzturēšana ar visām ietaisēm. Atalgojums pēdējos gados pielīdzināms tādam pat A.S.V. (Tehnikas apskats, 1961, A.Krastiņa bijušā studenta A.Spurmaņa raksts)