Tulkoja no angļu valodas ar parakstu Džesija Dzērve. Savus prozas darbus parakstīja ( sākumā ?) - Ija Meldere.

Dzimusi Glūdas pagastā, mirusi Rīgā.

-----

Jā, bija laiki, kad visu Rakstnieku savienības «kancelejas» darbu pieveica trīs dāmas - tehniskā sekretāre Džesija Dzērve, mašīnrakstītāja Marta Jansone un kurjere Elza Zeizuma ( https://timenote.info/lv/Elza-Zeizums ) .
Mašīnrakstītājas Martas Jansones biogrāfija raksturo laikmetu - baletdejotāja iemīlas ārstā un laimīgas ģimenes dzīves vārdā pamet skatuvi. Vīru boļševiki izsūta, un viņš iet bojā. Šā iemesla dēļ Jansone no padomju varas nepieņēma pensiju. Bet mašīnrakstītājas alga tajos tālajos gados, kā zināms, bija nožēlojami maza. Stāstīja, viņa pārtiekot no tējas, lētajiem biskvītiem un nikotīna.
Jansone pārvaldīja trīs valodas; krieviski un vāciski iesniegtos tekstus viņa bieži vien deva atpakaļ, izlabotus kā skolnieku domrakstus. Bezcerīgos gadījumos ņēma baltu loksni un, neiztrūkstošajam papirosam kūpot kalsnajos pirkstos, pati uzrakstīja vajadzīgo no viena gala līdz otram. Būdama smalkjūtīga un klusa, viņa bez vajadzības savu celli neatstāja. Kad nebija nekas rakstāms, trina prātu ar VDR žurnālos iespiestajām krustvārdu mīklām. Gadiem steidzoties, Jansones sīkais augums izdriba aizvien gaisīgāks, smalkās sejiņas bālie vaigi likās tikpat bezkrāsaini kā plānie, pa zēnu modei īsi apcirptie mati. Reiz agrā rīta stundā redzēju viņu dodamies uz darbu; pūta spēcīgs vējš, viņa tipināja, tikpat kā netikdama uz priekšu. Šķita, tūdaļ tūdaļ brāzma viņu pakamps un plīvojošu aizraus kopā ar čabošajām rudens lapām.
Tehniskā sekretāre Džesija Dzērve pirms kara bija mācījusies angļu valodas institūtā. Kopš tiem laikiem viņa mīlēja Hemingveju un aizrāvās ar Agatas Kristi kriminālromāniem. Džesija tulkoja visus ievērojamākos šo autoru darbus un glīti pārrakstīja uz mašīnas.
Jau tad, kad par tā saukto samizdala literatūru pie mums nerunāja, Džesija Dzērve draugiem deva latviešu valodā lasīt cenzūras aizliegto Hemingveja romānu "Kam skanēs zvans" un A.Kristi grāvējus.
Džesija bija Berklava līdzgaitnieka ekonomista Paula Dzērves šķirta sieva. Tolaik valdošo Pelšes komandu viņa pilnīgi atklāti dēvēja par mafiozo klanu. Kad Pauls Dzērve mīklainos apstākļos aizgāja bojā, Džesija ar lielu mīlestību palīdzēja audzināt viņa dēlu no vēlākās laulības.
Neraugoties uz miesiskām likstām un sadzīviskām neveiksmēm, Džesija Dzērve Rakstnieku savienībā aizvien centās uzturēt atraisītu, dzīvespriecīgu gaisotni. Kaut Džesija pēc dabas bija pati labsirdība, viņas dotie cilvēku raksturojumi bija nelokāmi un nereti griezīgi. Taču patiesību viņa runāja bez naida, ironizēdama pati par sevi un pasauli. Paslēpusies zem segvārda Ija Meldere, Džesija publicēja vairākus stāstus, tirzādama galvenokārt tiem laikiem gaužām riskanto un nepopulāro mīlestības tēmu.
Septiņdesmitajos gados Džesija Dzērve atdevās kinokaislībām. Kā viņa pati stāstīja, kinofilmu "Mūzikas skaņas" viņa bija noskatījusies vairāk nekā piecdesmit reizes. Kas viņu šajā filmā tā valdzināja, palika noslēpums. Varbūt smeldzošais stāsts, kā sveša, nežēlīga vara sagrauj laimīgu dzīvi, varbūt pamātes un audžubērnu attiecības, varbūt sarkanbaltsarkanā karoga nostalģija, jo austriešu nacionālās krāsas tik līdzīgas mūsējām.
Pēdējo reizi ar Džesiju Dzērvi tikos 1982. gada maijā slimnīcā. Saulaina, tikpat smaidīga kā allaž, viņa sacīja tādā balsī, it kā runātu par Agatas Kristi grāmatas tulkojumu:
—Tas, Zigmund, ir finišs!
Izpildot Džesijas Dzērves vēlēšanos, atvadīšanās no viņas Meža kapu kapličā notika, skanot nevis bēru mūzikai, bet melodijām no viņas miļās filmas. Mēs stāvējām pie viņas kapa ar trīcošām sirdīm; Džesijas mūžs labāk par jebkuru ekrāna vīziju pierādīja, ka, pastāvot pret ļaunumu, labās jūtas nebūt nebija tik bezspēcīgas, kā dažkārt šķiet. (Diena, 20.06.1992, no Zigmunda Skujiņa raksta)