Arhitekts, mākslas vēsturnieks, filoloģijas un mākslas zinātņu doktors.

Pirmās Baltijas mākslas vēstures grāmatas „ Grundriss einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Lio -, Est – und Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts. – Reval, 1887.” autors. Pēc V.Neimaņa projekta celta Kurzemes provinces muzeja ēka Jelgavā (iesvētīta 1898.26.11., nav saglabājusies)

***

Vilhelms Neimanis bija Daugavpils pilsētas arhitekts (1878—1895), vairāku Latvijas historisma piļu projektu un Rīgas Pilsētas mākslas muzeja ēkas autors, mākslas vēsturnieks. Rīgas pilsētas mākslas muzeja pirmais direktors (1905-1919).

Dzīvesgājums

Vilhelms Neimanis ir dzimis 1849. gada 5. oktobrī tirgotāja ģimenē Mēklenburgas pilsētā Grēfesmīlenē (Grevesmühlen). Jau bērnībā viņš kopā ar ģimeni pārcēlās dzīvot uz Krustpili.

1864. gadā Neimanis iestājās darbā Rīgas – Daugavpils dzelzceļa birojā pie arhitekta Maksa Paula Berči, pēc tam studēja Rīgas Politehnikumā, 1875. gadā Pēterburgas Mākslas akadēmijā.

1873.–1874. gadā Neimanis piedalījās Daugavpils pilsētas dzelzceļa stacijas, remontdarbnīcu un lokomotīvju depo projektēšanā.

1878. gadā viņš sāka pildīt Daugavpils pilsētas arhitekta pienākumus, projektēja Daugavpils Mārtiņa Lutera evaņģēliski luterisko baznīcu (1889-1893) un Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas katoļu baznīcu (1903–1905).

1887. gadā viņš Tallinā izdeva grāmatu "Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes tēlotājas mākslas un mākslas amatniecības vēsturisks pārskats no 12. gs. beigām līdz 18. gs. izskaņai".

1895. gadā Neimanis Pēterburgā ieguva būvtiesības, atstāja Daugavpili un pārcēlās uz Rīgu, kur kļuva par Rīgas Doma atjaunošanas vadītāju.

Pēc V. Neimaņa projektiem historicisma stilā celta

• Kurzemes provinces muzeja ēka (1898) Jelgavā,
• Rīgas Doma muzeja korpuss virs klostera krustejas austrumu spārna (1898).

Nozīmīgākais Neimaņa projekts bija Rīgas Pilsētas mākslas muzeja ēkas celtniecība (1903-1905), kuru iespaidoja Bodes muzeja ēkas arhitektūra Berlīnē.

Vilhelms Neimanis bija autors daudzu Latvijas historisma piļu -

• Līksnas muižas (1878-1780),
• Kalkūnes muižas (1890-1892),
• Pelču muižas (1900-1904),
• Juzefovas muižas (1901),
• Tahevas muižas (1902) kungu mājas projektiem.

No 1899. gada līdz 1901. gadam Neimanis bija Rīgas Politehniskā institūta mākslas vēstures docents.

1905. gadā viņš viņš kļuva par Rīgas pilsētas mākslas muzeja direktoru, 1908. gadā par pieminekļu kopšanas komisijas vadītāju.

No 1906. gada līdz 1913. gadam viņš pārsvarā nodarbojās ar rakstniecību un vāciski publicēja grāmatas

• "Rīgas muzejs" (1906),
• "Baltijas mākslinieku leksikons" (1908),
• "Rīga un Tallina" (1908),
• "Rīgas ceļvedis ar pilsētas plānu" (1910),
• "Rīgas Sv. Marijas Doma baznīca" (1912),
• "Lauku pieminekļu aizsardzības pamati" (1911),
• "No senajiem laikiem: mākslas un mākslas vēstures dažādības no Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes" (1913).

Miris Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada 6. martā, kad Rīgu bija okupējusi Krievijas Sarkanās armijas izveidotā P. Stučkas Krievijas marionešu valdība