Kārlis Brencēns bija latviešu gleznotājs— akvarelists, stājglezniecības pārstāvis, vitrāžas žanra pamatlicējs,glezniecības tehnikas un vecmeistaru tehnoloģijas pētnieks un pedagogs, viens no 20. gadsimta pirmās puses konsekventākiem Latvijas tradicionālistiem. Neoklasiskās reakcijas pārstāvis Latvijas mākslas vēsturē.

Kārlis Brencēns dzimis Madlienas pagasta Būmaņos amatnieka ģimenē.

Mācījies Madlienas draudzes skolā, Rīgas Nikolaja ģimnāzijā.

Mākslu apguvis vairākās skolās — 

• Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (1897 — 1903), ko beidzis ar izcilību, saņemdams ārzemju stipendiju;
•  Fēliksa Godēna stiklaglezniecības darbnīcā Parīzē (1904 — 1907), apgūdams vitrāžu mākslu;
• klausījies anatomijas kursu Parīzes Mākslas akadēmijā;
• apguvis glezniecību un zīmēšanu Granšomjēra akadēmijā;
• klausījies mākslas vēstures lekcijas Luvrasmākslas skolā.

 Nodibinājis un vadījis stikla apgleznošanas un vitrāžas klasi Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (1907 — 1920), kas bija pirmā vitrāžas mākslas darbnīca Krievijā, sagatavojot speciālistus visai Krievijas impērijai.

Viņa skolnieku vidū ir minami Sigismunds Vidbergs un Eduards Brencēns.

1920. gadā atgriezies Latvijā un sācis pildīt mākslas nodaļas vadītāja pienākumus Cēsu amatniecības skolā (1920 — 1924), skolnieku vidū minot Vili Vasariņu, Arnoldu Vilkinu, Arturu Droni.

Veicis mācībspēka pienākumus Latvijas Mākslas akadēmijā (1923 — 1951), kurā no 1947. gada saņēmis profesora grādu.

Darbojies mākslinieku pulciņā "Rūķis"  un biedrībā "Sadarbs", bijis Mākslinieku savienības biedrs no 1944. gada.

Dzīves laikā apceļojis daudzas Eiropas valstis — Franciju, Angliju, Holandi, Vāciju un Spāniju.

Miris 1951. gada 30. aprīlī Rīgā.

Glezniecībā galvenokārt strādājis akta, portreta, klusās dabas žanros, izmantodams eļļas, akvareļa, pasteļa un stikla apgleznošanas tehnikas. Apguvis jūgendstila un postimpresionistisko formveidi, pielietoja eļļas tehnikā biezas faktūras efektus, akvarelī — variētuskrāsu pludinājumus. Apgūto dekoratīvismu savienoja ar tradicionāliem elementiem, vienmērīgi noapaļojot apjomus, uzsverot plastisko formu regularitāti un pareizību, estetizējot nosacītās tumšās ēnas, uzsvērti fiksējot realitātes tēlojumā detaļas. Mākslinieka gleznojums pasauss, lietojis krasus gaismēnu kontrastus, skaidri nolasāmas reālistiskas formas, sekojis vecmeistaru paraugiem. Darinājis vitrāžas sabiedriskajām celtnēm.

Izstādēs piedalījies no 1902. gada. Piedalījies ar stikla gleznojumiem Parīzes izstādēs. Personālizstādes sarīkotas Parīzē (1906),Cēsīs (1922) un Rīgā (1924). Piemiņas izstādes bijušas Rīgā (1979, kopā ar Albinu Dzeni, Indriķi Zeberiņu, Aleksandru Štrālu) un Madlienā (1979).

Makslinieka darbi atrodami Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Ogres Vēstures un mākslas muzejā, Latvijas Valsts arhīvā, kā arī privātajās kolekcijās.

Daudz pētījis glezniecības tehnoloģiskos aspektus, kā arī publicējies periodikā un sarakstījis grāmatas "Ģeometriskais zīmējums" (1924) un "Kā vecie lielmeistari darināja savas gleznas" (1938).

***