Teodors Podnieks (1879.— 1936.) kļuva par pirmo Liepājas teātra māksliniecisko vadītāju. Ar pārtraukumu viņš šai darbā bija līdz 1915. gada sākumam. Zinot latviešu tradīciju un prieku skatīties lugas ar dziesmām un mūziku (A. Alunāna dziesmu spēles), Podnieks iestudēja ne vien Blaumaņa Skroderdienas Silmačos, bet ar 1912./13.gada sezonu repertuārā uzņēma arī operetes. Mūzikālo vadību uzticēja Bernhardam Ķ u ņ ķ i m, kas savā ilgajā mūžā daudz darījis Liepājas mūzikas laukā.
Ķuņķis jau toreiz parādīja spējas kora un orķestra organizēšanā un apmācībā, sagatavojot J. Štrausa operetes Sikspārni un Čigānu baronu, Planketa Korneviļas zvanus un pat Gļinkas operu Dzīvību par caru (gan vienkāršotu) ar pašu T. Podnieku I. Susāņina, Anci Silnovsku Vaņas un Antu Klinti Antoņinas lomā.
Liepājas sabiedrība bija iepazinusies ar operu un opereti jau vācu teātra izrādēs ar vāciešu un citu tautu dziedoņiem. Arī daži latvieši bija parādījuši savas spējas: Malvīne Vīgnere Grīnberga, Jēkabs Duburs.
Kad vācu karaspēks ieņēma Liepāju (1915. g. 25. aprīlī), Latviešu teātrim darbs bija jāpārtrauc, un liela daļa aktieru devās bēgļu gaitās. Vācu režīms Liepājā valdīja vairāk nekā 4 gadus. Lielinieki (boļševiki) toreiz līdz Liepājai nenokļuva. Pie Ventas upes viņu spēki bija izsmelti un sākās Latvijas atbrīvošanas cīņas. Vācieši un latvieši kļuva cīņas biedri.
Liepājā dzīve tomēr bija grūta, sevišķi pārtikas sagādē un veselības uzturēšanā.
Tomēr teātra dzīve Liepājā pilnīgi neapstājās. Vācu teātris deva izrādes savā jaunajā ēkā ar ceļojošām trupām. Latviešu teātris oficiāli bija slēgts, bet izrādes ar laiku atkal atjaunojās, kaut arī katru lugu vajadzējis tulkot vāciski un ik izrādē sēdējis vācu cenzors, „vahtmeisters".
Tūlīt pēc vāciešu aiziešanas no Liepājas (1919. g. jūlijā), atjaunoto teātra trupu nolēma saukt par Liepājas Jauno teātri. Vēl bija jāatvaira bermontiešu uzbrukums Liepājai novembrī un jātiek galā ar visādām dezertieru un bandītu grupām Liepājas apkārtnē. Taču jaunā skatuves organizācija jau sāka neatlaidīgi cīnīties ar pilsētas domi par jauncelto vācu teātra namu kā savu mājvietu. Šis nams pilsētas centrā (Hagedorna, vēlāk Teātra ielā 4), kam pamatakmens likts 1912. gada septembrī, būvuzņēmēja V. Rīges un arhitekta K. E.Strandmaņa vadībā, bija celts neoklasicisma stilā, bet 1915. gadā būvdarbus nobeiguma posmā vajadzēja pārtraukt kara darbības dēļ. Nama celšanu finansējusi īpaša biržas komisija, kas tajā jau bija ieguldījusi ap 125.000 rubļu. Vēlāk bija vēl daudz kas jāpieliek, jo skatuves iekārta un zāle, kas paredzēta diezgan grezna (ar samta portjērām, kristala lustrām un sienu apzeltījumiem), nebija pabeigta. Kara apstākļos šo to pielāgoja un sakārtoja, lai varētu dot izrādes. 1919. gada vasarā šo teātri pārņēma jaunā Latvijas valdība, respektīvi Liepājas dome (vēlāk pilsētas valde).

Teātra ēka ar visu inventāru palika pilsētas pašvaldības īpašumā un to pret zināmu gadskārtēju samaksu izīrēja Liepājas Jaunajam teātrim, kas juridiski un saimnieciski bija Liepājas Latviešu labdarības biedrības pārraudzībā. Kad 1922. gadā nodibināja Liepājas operu, kas arī lietoja šo skatuvi, arī tā maksāja īri pilsētai. Bija arī jāvienojas par izrāžu dienu skaitu. Līdz 1934. gada rudenim abas„mūzas" sabija zem viena jumta, tad tās apvienoja un nosauca par Liepājas pilsētas drāmu un operu.

Avots: Latvju mūzika, 01.01.1995

Foto: No H. Kaupiņa rokrakstu fonda.  

***