Padomju NKVD vadītājs - Valsts drošības ministrijas vadītāja vietnieks, aktīvs represīju atbalstītājs, karjerists, kurš izcēlās ar īpašu izjūtu vajadzīgā brīdī izpatikt priekšniekiem. Sevi ierakstījis vēsturē ar daudzām politiskām prāvām, tai skaitā, ar t.s. "Ārstu lietu".  Ir liecības vēsturē, ka tieši Rjumins, dzirdot, kā Staļins apspriež, vai atsevišķu kompartijas darboņu nāvē nav vainojama ārstu rīcība, izstrādāja plānu par ārstiem-nodevējiem, kuri vienojušies sazvērestībā pret Staļinu.

No mazkvalificēta grāmatveža 30.gadu beigās, uztaisīja strauju karjeru, iekļūstot Drošības ministrijas pakļautībā - kara laikā "Smeršs" darbonis, pēc tam kļuva par izmeklētāju, kur panākumus guva izmantojot aizturēto perosnu spīdzināšanu. Tieši viņam Viktors Abakumovs uzticēja šādā ceļā vākt "pierādījumus" pret Žukovu. Mainoties varai, nekavējoties tika likvidēts. Pēc kāda laika Rjumins jau sāka "rakt zem" sava šefa Abakumova, vainojot viņu pretvalstiskā darbībā un svarīgu ziņu noklusēšanā saistībā ar tautas ienaidnieku esamību Kremlī vadoņa tuvumā.

1953. gada 17. martā pēc Staļina nāves viņš tika arestēts un turēts Lefortovas cietumā. Pratināšanā viņš noraidīja apsūdzības pretvalstiskā darbībā, labprāt atzīstot savas pielaistās kļūdas. Viņš, nekavējoties izteica vēlmi strādāt jebkurā amatā, kur partija viņu sūtīs.  Viņam divas reizes bija tikšanās un saruna ar Lavrentiju Beriju.

Pirmo reizi viņš iedrošināja Rjuminu, ka viņš varētu saņemt apžēlošanu, ja viņš "pilnībā atklās visu par sevi.

1953. gada 28. martā notika otrā saruna, kas pēc 25 minūtēm beidzās ar Berijas teikto frāzi: “Es jūs vairs nesatikšu un jūs mani neredzēsit. Mēs jūs likvidēsim." Vēlāk Rjumins sāka apgalvot, ka lietu pret viņu ierosināja "tautas ienaidnieki Berija, Kobulovs, Goglidze un Vlodzimirskis, kuriem viņš esot traucējis".