Struteles muižas Aleslauku saimnieka Krišjāņa Brikšķa meita

Dzīvojusi Struteles muižā, vīrs vagars Juris Barons.

Ģimenē kopumā bija astoņi bērni; 6 meitas un 2 dēli.

Kr. Barons bija jaunākais ģimenē.

Pāc Krišjāņa piedzimšanas dzīvojuši Īles muižā.

Pēc vīra nāves kļuvusi par modernieci, vēlāk ar 4 bērniem pārcēlusies uz Dundagas pusi.

Apglabāta Valpenes kapos.

***

....daudz šaurākos apstākļos dzīvoja Krišjāņa Barona vecaki. Kur Alunānu tēvs, lai arī dzimis saimnieka dēls, kādreiz bija muižu nomnieks un māju īpašnieks, un lai arī likteņa nedienu netaupīts, tomēr mūža beigas sagaidīja lielajās Kaulu mājās, ar apziņu, ka bērni jau tikuši tālāk, — tur Barona tēvs, gan arī dzimis saimnieka dēls, speķa gadus nodzīvoja kā kalps svešās mājas un tikai mūža beigas tika par vagaru muižā; mira, savu jaunāko bērnu likteni pavisam vēl nenodrošinājis.

Krišjāņa Barona tēvs Juris bija dzimis Struteles pagasta Pladaros. Majās ienākot patēvam, Juris šķīrās no tēvutēvu sētas, aizgāja par kalpu uz tā paša pagasta Maikužam un tur apprecējās ar Ajaslauku saimnieka meitu — Eņģeli Brīšķis. Eņģele dzimusi tālajos dzimtbūšanas laikos, kad Kurzemē vēl valdīja hercogs- proti 1793. gadā.

Arī apprecēšanas bus notikusi vel pilnīgos dzimtbūšanas laikos, jo pirmais bērns — meitiņa Anna — dzimusi 1818. gada, kā to rāda kāda zīmīte Krišjāņa Barona atstatos papīros. Šai meitai pēc pāris gadiem sekoja otra, un tad trešā, līdz Baronu bērnu pulciņš bija astoņas galvas — divi dēli un sešas meitas.

Krišjānis bija pats jaunākais un dzimis 1835. gadā. Kāda bija kalpa dzīve, to raksturo arī Krišjānis Barons, protams, turēdamies pie savas mātes nostāstiem un atmiņām. Viņš raksta: „Kalpu vīram toreiz bija pašam sava atsevišķa iedzīve: savs istabas kakts, sava klēts, savs dārza stūris, sava druva un lāva. Tas turēja govi, pāris cūkas un aitu. Pirmie gadi, kamēr visu vajadzīgo iegādājās un dzīvi iekopa, bija grūti, sevišķi mātei. Pienāca pūlis sīku bērniņu, kas visi prasīja rūpīgu apkopšanu. Notika arī dažas kļūmes pie lopiem. Ar vārdu sakot, pirmie gadi bija īsts pārbaudīšanas laiks jaunajam pārim. Savās bēdās māte ilgojas pec garīga spirdzinājuma ar dievvārdiem. Tēvs gan nopirka košu „Dziesmu un lūgšanu grāmatu", ar ādu apvilktos_ koka vākos iesietu, un ar diviem klam buriem aizāķējamu, bet neviens mājās to nemācēja lasīt, jo no tautas skolām uz zemēm toreiz nebija ne vests. Taču māte neizmisa. Tā uzmeklēja muižā kādu vecu skrīvera gaspažiņu, kas tai pa svētdienām ierādīja burtus un burtošanu. Nedaudz svētdienu pietika, lai vērīga mācekle tālāk ielauzītos lasīšanā. Nu māte bija laimīga: tā vajēja nevien pati savā mīlā grāmatā palasīties, bet izmācīja lasīt arī savus pirmos bērnus, kuri tad pecak mācīja savus jaunākos brāļus un mā sas lasīt" (Kr. Barona «Atmiņas").

Barona vecāki par kalpiem sadzīvoja kādus divdesmit gadus un visus lielākos grūtumus jau domājās pārlaiduši, jo vecākie bērni jau varēja sākt paši maizi pelnīt. Par viņu skološanu tais laikos un kalpa apstākļos nevarēja domāt un neviens arī nedomāja. Labi, ja kāds turīgāks saimnieks, kam bija labas attiecības ar kungu, savu dēlu aizlaida uz pilsētu skolā, kur nu kalps par to domas, īpaši vel par savām meitām, kas bija viņu vecākie bērni. Te kada diena pienāk no muižas zina, lai Juris Barons ierodoties muiža.

Kas nu būs?

Šāda ziņa zemnieka cilvēkam nebija patīkama, jo uz muižu pa rasti sauca ne aplaimošanai, bet sodīšanai.

Šoreiz bija citādi.

Kungs Jurim paziņoja, ka viņš novērojis tā sapratīgo dabu un rīcību, tāpat arī viņa Eņģeles krietno raksturu un tapec nodomājis ielikt viņu muižā par vagaru.

Pārsteigtais kalpa vīrs lūko atteikties, tādu pašu padomu dod viņam arī Eņģele, negribēdama atstāt mierīgo stūri Maikužas un neieteikdama savam vīram vagara amatu, kas savienots ar visādiem nepatīkamiem atgadījumiem, piemēram, ar darbinieku kulšanu sestdienas vakaros.

Atteikšanās tomēr neizdodas: kungs pavēl, un viņam jāklausa.

Un Baronu ģimene pārceļas uz Struteles muižu. Nu sākās arī Eņģelei citāda dzīve, plašāka, dažā- dīgaka, vieglāka, bet tāpat ar saviem asiem ērkšķiem.

Pec kādiem gadiem Baronu pārcēla uz citu muižu — uz Īli — tada paša amatā. Jaunākajam bērnam — Krišjānim — bija vēl tikai astotais gads, kad pavisam negaidot nomira tēvs.

Ceļoties par upi bija noticis nelaimes gadījums, samērcēšanās un saaukstēšanās, pēc tam slimība un drīza nāve. Prāvais bērnu pulciņš palika atraitnes Eņģeles gādībā.

Nu tiešām pa otram lāgam sākās grūtas die nas un pa otram lāgam viņa bieži paņēma savu mīļo grāmatu rokās.

Bet paļaušanās uz saviem spēkiem un enerģijas Eņģelei netrūka.

Atraitne pieņēma moderes vietu, sākumā turpat Īlē, vēlāk Valpenes muižiņā, kas ir Dundagas draudzē.

Pie viņas pašas vēl palika četri bērni. Tēvs mirdams bija cieši piekodinājis, lai jaunāko dēlu — Krišjāni — neatstāj bez skolas. Lai arī citiem būtu šā vai tā, bet jaunākajam vajadzēja kļūt par mācītu vīru — tāds bija tēva nodoms un to viņš bija nu uzlicis atraitnes ple ciem. Eņģele pūlējās sava mirušā dzīves biedra vēlēšanos piepildīt ar labāko pārliecību.

Jau vispār atzīmējams tas, ka māte pūlējusies savos bērnos ieaudzināt pašdarbības garu, centusies tos jau agri pieradināt rīkoties patstāvīgi.

Ta Krišjānis Barons savās atmiņas pastāsta, ka māte visiem bērniem, kas vēl bijuši pie viņas, sviestu nodevusi visai nedēļai uz priekšu — katram savā trauciņā. Un vajadzējis iemācīties rīkoties ta, ka ne aptrūkst, ne ari paliek pāri, jo ne izšķērdība, ne arī skopulība nebija audzināma.

Krišjānis sācis iet kādā Dobeles skolā jau tad, kad māte bija vēl Īles muižā..

Šo prāvo ceļa gabalu mazais zēns parasti mērījis kājām, protams, reizi nedēlā. Un pārtikas kuli tad stiepusi māte uz saviem pleciem. Divas vecākas meitas bija apprecējušās un dzīvoja Dundagas novadā, bet tas nevarēja palīdzēt ne zēnam, ne arī mātei. Pārceļoties Enģeleii uz Valpenes muižiņu, Krišjāni aizveda skola Ventspilī, un no šī laika gādība par zēnu pa daļai jau gulstas uz znotiem.

Arī pašai mātei nu sākās drusku vieglākas dienas. Nodzīvojusi garu mūžu — 91 gadu — viņa nomira turpat Valpenē, 1884. gadā, un aprakta tuvējā Valpenes kapsētā, kur pēcnācēji vēlāk uzlika skaistu krustu. Vecuma dienās Eņģele varēja ar lepnumu noskatīties uz savu bērnu dzīvi un viņu panākumiem. Krišjānis bija ticis līdz augstskolai, kauču arī to nenobeidzis.

Arī tā viņš bija ievadīts plašā dzīvē, un lai gan vēl atradās svešumā, tomēr bija pazīstams visai tautai, vismaz tautas labākajai daļai.

Otrais dēls Ansis bija ieguvis lielākas lauku mājas Griezes pagastā.

Meitas apprecējās labi, viņu vīri bija — vai arī vēlāk tika — dažs muižas nomnieks, dažs skolotājs, dažs bagātākais un krietnākais starp Dundagas saimniekiem. Ja pie minēja krietnākos ļaudis Dundagā, tad bija jāpiemin Eņģeles un citu ģimenes un to pēcnācēji.

Kā Jelgavas apkārtnē slavena dzimta bija Alunāni, un kā Alunāniem bija liela nozīme šā apvidus sabiedriskajā dzīvē, tā Dundagas novadā tas pats sakāms par Krišjāņa Barona māsu vīriem un māsu bērniem. Tā teikt — vietējo zemnieku «aristokrātiju" reprezentēja šīs ģimenes — Adamoviči. Dravnieki, Grūnbergi, Kronbergi.

Dundagas dzīvē sevišķi svarīgu lomu spēlēja Eņģeles znots. Dingu māju saimnieks — Fricis Adamovičs (miris 1912. g.). Viņa darbības atbalss sniedzās arī tālāk: par viņu savā laikā rakstīja Māteru Juris.

Pie šī svaiņa kādu laiciņu uzturējās arī Krišjānis Barons. No Eņģeles celma uzaugušas daudz jaunas atvases. Starp viņas meitu un dēlu bērniem nu sastopam ārstus (piem. Dr. Kārlis Barons), gan mācītājus (Teodors Grūnbergs, Ventspils mācītājs), gan skolotājus (Fr. Dravnieks v. c), gan citus ievērojamus sabiedriskus un kultūras darbiniekus. Ja ceļiniekam gadās būt Dundagā, lai viņš aiziet uz Valpenes kapiem, atdot godu Baronu cilts māmuļai — Eņģelei.