Valdemārs I Lielais (dāņu: Valdemar den Store; dzimis 1131. gada 14. janvārī, miris 1182. gada 12. maijā) bija Dānijas karalis no 1157. gada līdz savai nāvei 1182. gadā.

Valdemārs I bija Dānijas karaļa Erika I vecākā dēla Knuda Lavarda dēls. Vēl pirms Valdemāra dzimšanas tēvu nogalināja Zviedrijas karalis Magnuss Stiprais. Māte - Kijevas Ingeborga. Pats Valdemārs nosaukts par godu savam vectēvam - Kijevas Krievzemes lielkņazam Vladimiram Monomaham. Vēl pirms savas valdīšanas Valdemārs I sadraudzējās ar nākamo arhibīskapu un karaļa padomdevēju Absalonu.

1146. gadā, kad Valdemāram bija piecpadsmit gadu, karalis Eriks III atteicās no troņa. Izcēlās pilsoņu karš. Bez Valdemāra uz troni pretendēja Svens III un Knuds V. Pilsoņu karš ilga kādus desmit gadus. 1157. gadā visi trīs pretendenti nolēma satikties, lai sadalītu ietekmi. Dzīru laikā Knuds V nogalināja Svenu, tomēr Valdemāram un Absalonam izdevās izglābties. 1157. gadā notika Kauja Grates tīrelī, kurā Valdemārs sakāva Knuda karaspēku. Pats Knuds kaujā krita un Valdemārs kļuva par vienīgo troņa pretendentu.

1158. gadā Absalons tika iecelts par Roskildes bīskapu. Valdemārs I devās karagājienā pret vendiem, kuru dažkārt siroja piekrastē. 1168. gadā viņš ieņēma vendu galveno svētvietu Arkonu. Vendi bija spiesti pieņemt kristietību un nokļuva atkarībā no dāņiem. Valdemāra valdīšanas laikā nostiprinājās Dānijas valsts, kuras varas zenīts iekrita Valdemāra I dēla Valdemāra II laikā.