Jozefs Tiso (slovēņu: Jozef Tiso; dzimis 1887. gada 13. oktobrī, miris 1947. gada 18. aprīlī) bija slovāku katoļu mācītājs un politiķis, t. s. Pirmās Slovākijas republikas (1939-1945) autoritārs vadītājs.

Dzimis slovāku ģimenē Bitčas pilsētā, mūsdienu Slovākijas ziemeļrietumos. No 1911. gada kalpoja par katoļu mācītāju, publicējās presē un strādāja par skolotāju. Pirmā pasaules kara laikā kļuva par Nitras katoļu semināra garīgo vadītāju. Pēc Čehoslovākijas izveidošanas 1918. gadā, iesaistījās politikā un iestājās Slovāku Tautas partijā. 1924. gadā kļuva par mācītāju, vēlāk dekānu Bānovcē pie Bebravas. Kādu laiku viņš bija Čehoslovākijas parlamenta loceklis Prāgā un no 1927. līdz 1929. gadam arī Čehoslovākijas Veselības un Fiziskās kultūras ministrs. Kad 1938. gadā mira Slovāku Tautas partijas līderis Andrejs Hlinka, Tiso kļuva par partijas jauno līderi.

1938. gadā pēc Minhenes vienošanās Vācija ieņēma Čehijas Sudetu apgabalu, Slovākija deklarēja autonomiju un Tiso kļuva par šīs autonomijas premjeru. 1938. gada 2. novembrī tika pieņemti Pirmā Vīnes arbitrāža, kuras rezultātā Ungārijai tika piešķirti etnisko ungāru apdzīvotie Slovākijas dienvidi un etniski jauktie Aizkarpati. Tajā pašā mēnesī visas slovāku etniskās partijas konsolidējās vienā.

Lai likvidētu to, kas bija atlicis Čehoslovākijas valsts, Vācijas pārstāvji 1939. gada februārī ierosināja Tiso deklarēt pilnīgu Slovākijas neatkarību, bet Tiso atteicās. 9. martā Čehoslovākijas armija ieņēma Slovākiju un atcēla Tiso no amata. 1939. gada 13. martā Ādolfs Hitlers Berlīnē piedraudēja Tiso atļaut Ungārijai pilnībā okupēt Slovākiju, un 1939. gada 14. martā Slovākijas parlaments vienbalsīgi deklarēja Slovākijas neatkarību.

No 1939. gada 14. marta līdz 1939. gada 26. oktobrim Tiso bija Slovākijas premjerministrs, vēlāk - prezidents. No 1942. gada tika dēvēts par Vadoni (Vodca). Valstī tika pieņemta antisemītiska likumdošana, izstumjot ebrejus no sabiedriskās dzīves. 1942. gada martā sākās ebreju deportācija uz Ģenerālgubernatūru, lielākoties uz Aušvicas nometni. 1942. gada oktobrī ebreju deportācijas, pretojoties Vācijas prasībām, tika pārtrauktas līdz par 1944. gada oktobrim, kad Slovākiju okupēja vācu armija.

1944. gada oktobrī Sarkanā armija pietuvojās Slovākijas robežām un Slovākijā sākās Slovākijas Nacionālā sacelšanās. Vācijas armija pamatā sakāva sacelšanos, okupēja valsti, saglabājot Jozefu Tiso kā nominālu valsts galvu. 1945. gadā Tiso bēga uz Bavāriju, 1945. gada 6. jūnijā viņu arestēja ASV armijas pārstāvji un izdeva Čehoslovākijas varas iestādēm. Tiesāts par valsts nodevību un sodīts ar nāvi.