Frīdrihs Dirrenmats (Friedrich Dürrenmatt, * 1921. gada 5. janvārī, † 1990. gada 14. decembrī) bija šveiciešu dramaturgs, romānists un esejists, darbojies arī kā teātra režisors un gleznotājs. Starp izcilākajiem Dirrenmata darbiem jāmin lugas "Romuls Lielais" (Romulus der Große, 1950), "Vecās dāmas vizīte" (Der Besuch der alten Dame, 1956) un "Fiziķi" (Die Physiker, 1962).

Dirrenmata lugām raksturīga groteska, traģifarss, sakāpināta katarse; komēdijai raksturīga strauja pāreja uz traģēdiju. Dirrenmata darbi saistāmi ar absurda drāmu (autors uzskatīja, ka tīrs traģisms mūsdienās nav iespējams, taču to iespējams sasniegt ar komēdijas palīdzību), taču nav tai pilnībā piederīgi. Daudzu Dirrenmata lugu dramatiskās darbības pamats ir "ļaunākais iespējamais pavērsiens".

Biogrāfija

Dirrenmats dzimis Konolfingenē (Bernes kantonā), Šveicē (tēvs - protestantu mācītājs). 1935. gadā, kad viņš bija beidzis mācības Groshēhštetenes vidusskolā, ģimene pārcēlās uz Berni, kur Dirrenmats mācījās Brīvajā ģimnāzijā. 1941. gadā viņš uzsāka literatūras un filozofijas studijas, pēc gada Cīrihē iestājās studēt filozofiju, ko vēl pēc gada turpināja darīt Bernē. Mācību laikā Dirrenmats interesējās par Francu Kafku un ekspresionisma dramaturgu Georgu Kaizeru, filozofiem Artūru Šopenhaueru un Frīdrihu Nīči, vēlāk - studiju laikā - arī par klasiskajām grieķu un romiešu traģēdijām, Aristofāna lugām, Franku Vēdekindu, Karlu Krausu; Dirrenmats lasīja arī Platonu un Sērenu Kirkegoru.

1945. gadā tika publicēts pirmais Dirrenmata darbs - stāsts "Vecis". Pēc gada viņš apprecējās ar aktrisi Lotiju Geisleri (Lotti Geissler) un 1947. gadā pārcēlās uz Bāzeli, kur tika uzvesta viņa luga "Ir rakstīts" (Es steht geschrieben); tā, tāpat kā 1948. gada drāma "Aklais" (Der Blinde), bija neveiksmīga. 1950. gadā iznāca Dirrenmata pirmais kriminālromāns, "Tiesnesis un viņa bende" (Der Richter und sein Henker), savukārt 1952. gadā - pirmais prozas krājums, "Pilsēta". Dirrenmata pirmie kriminālromāni tika izdoti mīkstvākos un nodrošināja viņam plašu publikas uzmanību un finansiālu veiksmi. Šajā laikā Dirrenmata reputāciju lielā mērā noteica arī viņa radiolugas ("Dubultnieks" u.c.).

1952. gadā Minhenē bija Dirrenmata lugas "Misisipi kunga laulības" (Die Ehe des Herrn Mississippi) pirmizrāde. Ar šo darbu Dirrenmats pievērsās savu lugu iestudēšanai un arī vēlākai labošanai.

1954. gadā Dirrenmats par lugu "Eņģelis ierodas Babilonā" saņēma Bernes pilsētas prēmiju literatūrā. Vēlāk Dirrenmatam tika piešķirtas vēl vairākas prēmijas, tostarp Šveices Šillera fonda Lielo prēmija, Austrijas Zinātņu akadēmijas Grillparcera prēmija, Georga Bīhnera literāro prēmija, kā arī citi apbalvojumi, piemēram, Velsas Mākslas padomes Starptautisko rakstnieku balva; Dirrenmats bija arī vairāku universitāšu goda doktors (šos goda nosaukumus viņš gan ieguva dzīves pēdējās dekādēs).

1961. gadā tika publicēts lugu krājums "Kopotas raidlugas". Dirrenmats darbojās arī teātrī, kur bija arī vairāku savu lugu režisors ("Play Strinberg" 1969. gadā, "Kādas planētas portrets" 1971. gadā, "Fiziķi" 1973. gadā, "Meteors" 1978. gadā, "Avārija" 1979. gadā). 1980. gadā Cīrihē tika izdoti Frīdriha Dirrenmata "Kopoti raksti" 29 sējumos.

1983. gadā nomira Dirrenmata pirmā sieva, un 1984. gadā viņš apprecēja vācu kinožurnālisti un aktrisi Šarloti Kerru (Charlotte Kerr). Dzīves beigu posmā rakstnieks daudz gleznoja. Viens no viņa darbu pamatmotīviem bija Mīnotaurs, kurš labirintā gaida Tēseju. Dirrenmats nomira 1990. gada 14. decembrī no sirdstriekas.

Literārā darbība

Visplašāko atzinību Dirrenmats ieguva ar lugām "Vecās dāmas vizīte" un "Fiziķi", kas ieguva lielu popularitāti visā Eiropā un Ziemeļamerikā. Abām lugām raksturīga aktuāla tematika ("Vecās dāmas vizītē" - nauda un taisnīgums, "Fiziķos" - zinātnes atbildība pasaules priekšā), taču tas nav attiecināms uz visiem Dirrenmata darbiem.

Dirrenmata lugās jaušamas eksistenciālisma iezīmes: bieži liela nozīme ir darba varoņa iekšējai motivācijai rīkoties, un arī dramatiskā attīstība un kritiskais lūzums notiek iekšēji, mainoties varoņa attieksmei pret ārēji notiekošo, kas paliek principiāli nemainīgs vai tuvojas loģiski neizbēgamajām beigām.

Dirrenmata darbus ietekmējusi Bertolta Brehta daiļrade; viņš lieto arī "atsvešinājuma efektu", kura mērķis ir parādīt, ka luga atspoguļo realitāti - pati tā nav realitāte.

Dirrenmats daudz rakstījis par savām lugām un dramatiskajiem paņēmieniem, kurus izmanto. Viņa dramaturģijas kontekstā vērā ņemama ir šī tēze: "Notikums ir galā tad, kad tas piedzīvojis ļaunāko no iespējamiem pavērsieniem." Dirrenmats uzskata, ka dramaturga pienākums ir īstenot nejaušību, kas ir šis pavērsiens.