Stefans Batorijs bija Transilvānijas vaivads no 1571. gada līdz 1576. gadam un Polijas karalis un Lietuvas lielkņazs no 1575. gada līdz savai nāvei 1586. gadā. Viļņas universitātes dibinātājs.

Valdīja kopā ar savu sievu Annu no Jagellonu dzimtas. Pēc daudzu vēsturnieku domām bija viens no ietekmīgākajiem un rezultatīvākajiem no ievēlētajiem Polijas- Lietuvas republikas- Žečpospoļitas karaļiem.

Latvijas vēsturē nozīmīgs saistībā ar notikumiem Livonijas kara laikā. Tieši ar Stefana Batorija iesaisti Livonijai izdevās vairākkārt sakaut Livonijai un Polijas-Lietuvas zemēm nemitiīgi iebrūkošos krievu karapūļus, pretuzbrukumos ieņemot pat seno baltu teritorijas ap Smoļensku. Pateicoties Stefana Batorija karavadoņa talantam visi gan paša Krievijas cara Ivana IV "Bargā", gan Krievijas atbalstīto turku centieni iebrukt Eiropā tika novērsti uz ilgāku laiku.

Stefans Batorijs dzimis Transilvānijā, ungāru augstmaņa un Transilvānijas karavadoņa (vaivada) Jānoša Sapojai līdzgaitnieka Ištvāna Batorija ģimenē.

Pēc Sapojai nāves transilvāniešu balstiesīgās kārtas par princi ievēlēja Stefanu Batoriju, pretēji Jānoša novēlējumiem, kurš vēlējās, lai par princi kļūtu Gāšpārs Bēkēšs.

Kaut arī Bēkēšu atbalstīja Hābsburgi, sekojošajā pilsoņu karā Bēkēšs tika padzīts no Transilvānijas.

1572. gadā nomira Žečpospoļitas karalis Sigismunds II Augusts, kuram nebija legālu pēcnācēju.

1573. gadā mirušā karaļa māsa Anna Jagellona pārliecināja Lietuvas Polijas republikas Seimu par karali ievēlēt Anrī (Henriku) Valuā un apprecējās ar to.

Tomēr mazāk kā pēc gada, Henriks devās uz Franciju un kļuva par Francijas karali Anrī III.

1575. gadā Polijas - Lietuvas republikas dienvidiem (Volīnija) uzbruka tatāru karaspēks. 

1575. gada 12. decembrī Seims par Žečpospoļitas karali ievēlēja Svētās Romas impērijas imperatoru Maksimiliānu II, tomēr pēc trim dienām atcēla lēmumu, jo  draudēja izcelties pilsoņu karš, Daļai poļu augstmaņu bija bažas par kotrreformācijas iespēju Polijā.

Pēc debatēm tika nolemts, ka Anna Jagellona tiks ievēlēta par Polijas karalieni, bet Stefans Batorijs Annu apprecēs (Transilvānijā valdīja reliģiska tolerance).

1575. gada 13. decembrī Annu Jagellonu ievēlēja par Polijas karalieni un Lietuvas lielkņazi, bet 1576. gada 1. maijā Stefans Batorijs tika kronēts.

Stefana Batorija kronēšanas rezultātā gandrīz tika lauzta Ļubļinas ūnija, jo Lietuvas lielkņazistes augstmaņi nepiedalījās karaļa vēlēšanās un atbalstīja Maksimiliānu III.

Tomēr Stefanam Batorijam izdevās normalizēt attiecības ar Lietuvu, apstiprinot Lietuvas autonomiju, kā arī nodibinot Viļņas universitāti.

Lai gan Stefans Batorijs bija pārliecināts katolis, viņa metodes nebija radikālas- ticību un vienlaikus arī izglītību pamatā centās uzspiest izmantojot jezuītu ordeņa misijas visā valsts teritorijā (Lubļinā 1581.g., Polockā 1582.g., Latvijā- Rīgā- 1582, Kališā 1583.g., Nesvižā 1584. g., Ļvovā 1584.g. , Igaunijā- Tērbatā- 1586.g. ). 

 Batorijam, apvienojot karadarbību un diplomātiju, izdevās salauzt arī daļas augstmaņu radīto Dancigas opozīciju.

Iekšpolitikā viens no galvenajiem Stefana Batorija padomdevējiem un sabiedrotajiem bija kanclers Jans Zamojskis.

Stefans Batorijs reorganizēja valsts armiju un tieslietu sistēmu.

Ārpolitiski Stefans Batorijs realizēja relatīvi miermīlīgu politiku, tomēr Krievijas caristes ofensīvas dēļ, Žečpospoļitai nācās iesaistīties Livonijas karā, kurā Stefans Batorijs guva pārsvaru pēc Pleskavas aplenkšanas (to ieņemt gan neizdevās), 1582. gadā noslēdzot Jamas-Zapoļskas mieru.