Pirmā pasaules kara dalībnieks, sabiedrisks darbinieku, skolotājs 

Dzimšanas dati 03.07.1896. Irlava

 1915. gadā 19 gadu vecumā brīvprātīgi iestājies 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 4. rotā. Gada beigās kaujā pie Katrīnmuižas, griežot vācu pozīciju dzeloņstieples, ievainots. Par dalību minētajā kaujā apbalvots ar Jura krustu. Atmiņas par strēlnieku cīņām apkopojis grāmatiņā "Varoņpuikas" (1928 . gads). Ievainojumus ārstējis Vēzenbergā, Igaunijā, vēlāk Aļapjavskā, Krievijā. Latvijā atgriezies 1916. gada jūlijā.

 Vēlēdamies iegūt izglītību, iestājies Latviešu Izglītības Biedrības reālskolā, kurā starp skolotājiem bijuši arī tādi zināmi literāti kā Fricis Bārda, Viktors Eglītis, Elza Strēste u.c. Mācību maksa kā apbalvotam kara invalīdam tika atlaista. Uzturu, apģērbu un mitekli invalīdu patversmē Matīsa ielā nodrošināja Strēlnieku Organizācijas komiteja. Patversmē uzņēmies vadīt komisiju par produktu iepirkšanu un izlietošanu. Nozīmēts kā invalīdu pārstāvis Strēlnieku Organizācijas komitejā pie pabalstu piešķiršanas cietušajiem strēlniekiem. 1917. gadā reālskolas telpās sasaucis pirmo latviešu kara invalīdu sapulci, nodibinot Latvijas Kara Invalīdu Savienību, kurā ievēlēts par sekretāru. Biedrība Rīgā darbojusies līdz vācu ienākšanai.

 Antivāciskā noskaņojuma dēļ iesaistījies nelēgālās Latvijas Sociāldemokrātijas "Spartaks"grupā. Aktīvi izplatījies organizācijas proklamācijas. 1918. gada janvārī piedalījies "Spartaka" rīkotā neatļautā demonstrācijā, iesaistoties arī sadursmēs ar policiju. Par pagrīdes darbību ticis meklēts no vācu politiskās policijas puses.

 Maijā pie Pleskavas nelegāli pārgājis demarkācijas līniju. Vairākus mēnešus Ņižņi-Novgorodā pildīja Latvijas Kara Invalīdu Savienības un patversmes vadītāja pienākumus.Vēlāk devies uz Maskavu, kur studējis tikko dibinātajā Sabiedrisko Zinātņu Sociālistiskajā Akadēmijā. Klausījies kursus arī Valsts Universitātē un Komunistiskajā Sverdlova universitātē. Strādājis kancelejas darbā.

 1921. gada oktobrī ar 11. bēgļu ešalonu atgriezies Latvijā. Decembrī sāka strādāt kā skolotājs - praktikants Apšuciema pamatskolā. Pa vasarām apmeklējis skolotāju kursus. Panācis, ka Izglītības ministrija skoliņai sagādā piemērotākas telpas.

 No 1925. gada strādājis Talsu apriņķa Cēres pamatskolā un no 1935. gada Vānes pamatskolā par pārzini. Sastādījis grāmatiņu "Apkārtnes mācība pamatskolas 1. un 2. klasei" (1925. gads)

 Turpinājis aktīvi darboties Latvijas Kara Invalīdu Savienībā. Ar E.Dzelzīti un R. Vēzīti sastādījis biedrības izdoto grāmatu "Rokas grāmata Latvijas izcīnītājiem, cietušiem un atvaļinātiem kaŗavīriem, aizsargiem, revolucionāriem, jaunsaimniekiem un viņu piederīgiem" (1928. gads ).  Regulāri publicējies Latvijas Kara Invalīdu Savienības izdevumā "Lāčplēsis", kādu laiku pildot arī redaktora pienākumus.

1928.gadā skolotājs Jānis Auzenbahs kā kara invalīds  ieguva 31 ha zemes toreizējā Cēres pagastā (tagadējā Pūres pagastā), izveidojot saimniecību "Auļi". Trīsdesmitajos gados notika ēku celtniecība. Fotogrāfijā dzīvojamā māja 1948.gadā.

Pirmajā laulībā ar Liliju Šenbergu meitas Rita un Tija.

Otrajā laulībā ar Irmu Vanderi dzimuši bērni Zaiga, Aina, Alnis, Raitis, Vilnis, Ojārs.

Miris 16.07.1948.

Pēcnācējiem palikuši mēnesi pirms nāves sarakstīti nepublicēti atmiņu pieraksti "Manas dzīves stāsts", kuros netrūkst arī kritisku vārdu par vācu un padomju okupācijas varām. Atmiņas šobrīd esot pieejamas Pūres bibliotēkā.

***

Latviešu strēlnieku pulku karavīrs.

Dienējis: 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons (pulks) 4. rota

Apbalvots:

• 05.12.1915, Svētā Jura 4. šķiras krusts, Nr. 526874

Papildus informācija:

AUZENBAHS Jānis Jēkaba d. apbalvots par cīņu pie Katrīnmuižas