kultūras darbiniece, kultūrvēsturiskā mantojuma glabātāja dzejnieku Edvarta Virzas un Elzas Stērstes meita, "Billīšu" muzeja veidotāja

20. gadsimta nogalē Iecavas pusē atdzimusi kāda kultūrvēsturiska vieta - 6 km no Iecavas savu senču dzimtajā vietā - "Billīšu" mājās un laukos, kur

"Kopš laikiem jaukties tīrumiem bij šiem

Un senču pīšļiem, sen jau izdzisušiem"..

atgriezušies likumīgie mantinieki: Amarillis Liekna ar savu dēlu Eduardu Lieknu.

***

Amarillis Liekna dzimusi 1921.gada 14.augustā.

Māte Elza Stērste (1885-1976) dzimusi sabiedriskā darbinieka un jurista Stērstu Andreja ģimenē, ieguvusi labu izglītību: studējusi Pēterburgas konservatorijā klavierklasē (1906-1910) un Parīzē Sorbonnas universitātē franču literatūru (1911-1913). Mātes dzimtas pastāvīgā dzīvesvieta bijusi Jelgava, tāpēc A.Lieknai šī pilsēta nav sveša un vienaldzīga.

Tēva Edvarta Virzas (1883- 1940) senči nākuši no senām zemgaļu Vīgantu un Lieknu dzimtām, kuras dzīvojušas līdzās "Rāceņu" un "Billīšu" īpašumos Jelgavas apriņķa Emburgas (vēlāk Salgales, tagad - Sidrabenes) pagastā.

E.Virza no mātes ģimenes mantojis dziesmoto dvēseli, bet tēva ciltskoks slēpj nostāstus par turku asiņu klātbūtni dzimtā. ( A.Liekna šo kalniešu asiņu aicinājumu esot izjutusi arī pati savā dzīvē, Kaukāzs esot viņas dzīves vilinājums.)

Pēc Bauskas pilsētas skolas beigšanas E.Virzas izglītības ceļš bija pašizglītība, kurā liela vieta bija franču valodai un literatūrai.

Mīlestība uz Franciju un kopīgas literārās intereses satuvināja divas radošas personības, un 1920.gada vasarā Jelgavā Annas baznīcā tika salaulāti Elza Stērste un Edvarts Virza. Tā kā E.Virza bija vecākais dēls, tad viņš kļuva par tēva māju "Billīšu" mantinieku, taču galvenā viņa dzīves misija bija rakstniecība.

Savukārt, E.Stērstes dzejnieces sūtību papildināja pedagoģiskais darbs: mūzikas un franču valodas pasniegšana. Pēc gada pirmdzimtajai un vienīgajai meitai vecāki deva neparastu vārdu - Amarillis, saistot to ar grieķu ganu mitoloģijas mantojumu. Savukārt A.Liekna nes savu vārdu kā vecāku mantojumu un vēlas būt tajā uzrunāta (tāpēc turpmāk dzīvesstāstā Lieknas kundze godāta tikai vārdā). Gan tēvs, gan māte meitai veltījuši vairākus dzejas darbus. Vienā no E.Virzas dzejoļiem meitas vārds apdziedāts šādi:

"Šis vārds, ar kuru tevi saucu No nezināmas pasaules, Skan lūpās liegs, lai nesatraucu Šīm pirmām skaņām tevi es. Viņš dienās laimīgās reiz ganiem Bij pļavu puķes laipni dots, Lai ziediem rietu iesarkaniem Top zemes daiļums vaiņagots. Un tev caur zemes gaitu jānes Šis senais ganu mantojums: Un atkal Amarillis skanēs Un ganu dziesmas maigi skums.2

Amarillis savas bērnības un agrīno skolas laiku atceras starp vasarām "Billītēs" un ziemām Rīgā, kur vecākus gaidīja darba pienākumi, bet viņu - skolas gaitas. Lielie pārbraucieni saistīti ar aizraujošiem ceļojumiem vilcienā no Rīgas līdz Jelgavai, tad Zālītes stacijai un pajūgā līdz "Billītēm", citkārt ceļojums notika ar kuģīti pa Lielupi līdz Emburgai.

"Billīšu" vasaras bijušas mātes krāšņo ziedu rotātas (sēklas E.Stērste pasūtījusi Francijā), senču iestādītā (vēlāk E.Virzas "Straumēnos" aprakstītā) trejžuburu kastaņkoka paēnā veldzētas, tēva īpašās mīlestības un sapratnes caurvītas. Amarillis atceras, ka "Billītes" bija tēva spēka avots, tur viņš vislabāk varēja strādāt. "Straumēni" sarakstīti Billīšu dārza lazdu lapenē un mājas augšējā stāvā. "Billītes ir manas debesis," teicis tēvs, un māte E.Stērste bijusi Billīšu dvēsele, kas radījusi apstākļus vīra talanta izpausmei. Billīšu vasarās gaidīta bija māsīca Vija (tagad māksliniece Speke - dzīvo Itālijā), ar kuru Amarilli un E. Virzu saistīja īpaša saprašanās, visiem trim Billītēs bija pašiem sava valoda gan tiešā fonētiskā izpratnē, gan dvēseļu radniecības ziņā. Ar laika distanci atskatoties uz šiem gadiem, abas draudzenes spriedušas, ka Billīšu vasaras devušas veselības rūdījumu: esot izmēģinājušās visādus "gardumus"- kalmju vidiņus, ķiršu sveķus, alkšņu mizas, graudus utt. Kas zina, varbūt šādi izpausmi radis nostāsts par Vīgantu dzimtas zintniecēm?

Bērnības atmiņas saistās ne tikai ar "Billītēm", bet arī ar vecmāmiņas Annas dzimtas "Rāceņu" mājām. Starp abām mājām uz robežas augusi sidrabvītolu rinda, kas bērnībā šķituši kā ieauguši debesīs. Vectēvs uzsēdinājis Amarilli uz zeltaina zirga un vedis caur ābeļdārzu uz "Rāceņiem". Kā vilinājums šķitusi vecā guļkoku būve ar manteļskurteni, no kura nākusi žāvēta šķiņķa smarža, ierīte, pie kuras bieži sildījies tēvs. Protams, galvenais vilinājums māsīcas - vienaudzes: tēva brāļa meitas - Velta (tagad dzīvo Bauskā) un Marcella (mirusi, dzīvoja Zviedrijā).

Tagad no "Rāceņu" godības saglabājušies tikai daži sidrabvītoli, bet Amarillis tic, ka māja atdzims, tur vēl tagad vakaros var dzirdēt pūces - vecmāmiņu dvēseļu balsis. Skolas gadi saistīti ar mācībām Rīgas Franču licejā (1931-1941), kas bija vecāku mīlestības uz Franciju izvēlēta, bet pašu Amarilli saistīja teātris. Kaut vecāki vēlējās, lai meita pēc liceja beigšanas studētu vēsturi, Amarillis gandrīz katru vakaru pavadīja Dailes teātrī, kur īpaši fascinēja režisors E.Smiļģis, viņa aktiertalants un iestudējumi. E.Smiļģis bija tēva draugs, kas deva padomus arī Billīšu mājas pārbūvē 30.gadu vidū, tā kā viņu var uzskatīt par Billīšu netiešo arhitektu (tagadējā Billīšu māja saglabājusi Smiļģa ierosmes). Skolas gadi Amarilli satuvināja ar Annu Pētersoni (tagad dzīvo ASV, Kalifornijā).

1940. gads Amarillis dzīvē bija smagu zaudējumu gads - martā aizsaulē aizgāja tēvs, jūnijā tika atņemts ideāls, kuram tēvs savā dzīvē tik ļoti bija ticējis un kalpojis - neatkarīgā Latvija. 1941.gada 14.jūnijā Amarillis kārtoja liceja beigšanas eksāmenus, un tikai vēlāk tika apjausts, cik bīstams varēja būt šis datums "buržuāziskās Latvijas ideologa" Edvarta Virzas ģimenei. Dzīvē sākās likteņa pagriezieni:

1943.gada 1.oktobrī piedzima dēls Edijs.

1944.gada rudenī tuvojās padomju okupācijas karaspēks. Ģimenes draugu padomus uzklausījusi, Amarillis kopā ar Annu Pētersoni devās Kurzemes ceļos, kur sastapa daudz pazīstamu cilvēku, kam palikt Latvijā nozīmēja izsūtīšanu, cietumu vai nāvi. Neatradusi savu māti bēgļu pilnajā Liepājā un izdzirdējusi likteņa balsi: "Tev jābrauc atpakaļ!"- Amarillis leģiona štābā satika skolasbiedru Gunāru Meierovicu un, viņa pavadīta, atgriezās Rīgā.

Sekoja skarbie pēckara gadi, kurus gaišākus darīja mīlestība, aktrises darbs Leļļu teātrī (1945-1948), otrā bērniņa- meitas Annas (tagad Anna Žīgure) piedzimšana 1948.gada 26.augustā.

1948.gadā 27.februārī dzejniece Elza Stērste meitai dāvā vēdekli (tas ir vēl saglabājies) un dzejoli:

"Vēdeklis tev rokā Likteņvējus loka, Nelaikā lai bargā Tavu mieru sargā(..)3

Likteņvējš ir nežēlīgs pret māti, 1951.gadā E.Stērsti kopā ar inteliģences grupu arestē un notiesā uz 25 gadiem spaidu darbos par "tēvzemes nodevību"; absurdās apsūdzības pamats bija interese par franču un visas pasaules kultūru. Soda izciešanas vieta - Sibīrija prasa milzīgu garīgo un fizisko spēku.

1955.gadā - īsi pirms atgriešanās Latvijā - dzejniecei iestājas daļēja paralīze, un tomēr dzejolī "Mājup" viņa saka savai dzimtajai zemei:

"Es tavās rokās gurdās rokas lieku, Lai tu tās piepildi ar jaunu prieku(..)

Padomju okupācijas gadus Amarillis ar ģimeni pavadīja Mellužos, kur uzauguši abi bērni, mazmeita Diāna un tagad aug mazmazbērni Aksels un Elīze. Dēls Edijs pēc žurnālistikas studijām strādāja Latvijas televīzijā. Meita Anna studēja somu - ugru valodas Tartu, Latvijas neatkarības atdzimšanas gados iesaistījās diplomātiskajā darbā, tagad pazīstama kā tulkotāja un rakstniece, ir precējusies ar somu žurnālistu Juku Rislaki.

1990.gada ziemā pēc žurnālista darba TV Eduards Liekna atgriezās Billītēs. Amarillis Liekna atgriezās 1991.gada pavasarī. Amarillis ir pateicīga liktenim, ka tas viņai devis iespēju atgriezties dzimtas mājās. Vienmēr viņu vadījušas domas, ka laiku lokos ar Billītēm nekas slikts nenotiks. Lai arī kara gados tur bijis iekārtots krievu hospitālis, pēc tam - vācu štābs, un pēc kara iemitinātas kolhoznieku ģimenes, kas strādāja Billīšu kūtī ierīkotajā teļu fermā, ēka gaidīja savus īstos saimniekus. Par mājas atjaunošanas darbu īpašnieki ir pateicīgi studentu celtnieku vienībai "Astra", kas 9 cilvēku sastāvā atjaunoja māju. Dzimtas mēbeles, bibliotēka, gleznas 1944.gadā Jelgavas degšanas laikā gājušas bojā.

Saglabājušās tikai nedaudzas lietas. Ir saglabājies vecais Billīšu galds, kura virsma ir no dažādiem marmora gabaliņiem, 2 tēva krēsli un grāmatu plaukts no kabineta un Voltēra Raksti no tēva bibliotēkas.

Tikai 2001.gada februārī izdevies nokārtot visas formalitātes un Billīšu īpašumus (arī 72 ha zemes un meža) reģistrēt Zemes grāmatā.

Billīšu māja ir izremontēta (E.Virzas ordeņu pārdošana palīdzēja finansēt mājas atjaunošanu), ar radu atbalstu ievilkta centrālapkure, dzejnieka Andreja Eglīša sarūpētajā kamīnā deg ne viena vien atmiņu liesma, "saārstēts" trejžuburu kastaņkoks, iekārtota tēva piemiņas vieta zem lazdas, kur tika sarakstīti "Straumēni", mātes puķudārzā atkal zied puķes, arī no Francijas. Mājas, lauki un mežs prasa darba rokas, daudz spēka un materiālo līdzekļu. Edija ieceres saistās ar augļkopību. Amarillis vēlas Billītes saglabāt par kultūrvietu. Viņa labprāt uzņem ciemiņus: skolēnus no vietējām skolām, pedagogu kolektīvus, sakoptāko sētu salidojuma dalībniekus, tuvus un tālus viesus, kam E.Virzas un E.Stērstes piemiņa svēta. Amarillis kundze iecerējusi Billīšu augšējo stāvu ar laiku nodot Raiņa muzejam.

Billītēs valda ticība un cerība, jo ir atgriezusies mājas dvēsele.

ATTĒLI:

1. Amarillis pie atjaunotās Billīšu mājas 1994.gada 30.maijā.

2. Amarillis ar meitu Annu Žīguri, dēlu Eduardu Lieknu un uzticamajiem Billīšu sargiem Retu un Rīno Billīšu ziemeļu pusē 1997.gadā.

3. Andrejs Eglītis un Amarillis Billīšu istabā, kur ar dzejnieka atbalstu iemūrēts kamīns (1995).

4. Billīšu dienvidu puse pirms atjaunošanas 1991.gadā (pirmais no labās fotogrāfs G.Janaitis). 2001.gada februāris

1 Virza E. Dievišķā gaismā.- R.: Liesma, 1991.- 168.lpp. 2 Virza E. Zaļā gredzenā.- R.: Gulbja izdevniecība, 1928.- 6.lpp. 3 Stērste E. Es savu zemi turu riekšā.- Aizpute: Harro o Hirschheydt, 1995.- 33.lpp. 4 Stērste E. Es savu zemi turu riekšā.- Aizpute: Harro o Hirschheydt, 1995.- 46.lpp.

Avoti:

www.gramata21.lv

Iecavas vidusskola LIIS izstrādne

www.news.lv