Dzejniece un valodniece. Austras Skujiņas vecākā māsa. 

Dzimusi Vidrižu pagasta "Kraukļu" mājās mežsarga ģimenē.

Žurnālista un rakstnieka Jūlija Lāča sieva; dzejnieces un valodnieces Lalitas Muižnieces un literātes Māras Celles māte.

Mācījusies Pabažu 2. pakāpes pamatskolā, pēcāk no 1925.-1928. Rīgas pilsētas 4. ģimnāzijā. Šis periods iezīmīgs viņas dzīvē ar to, ka 1925.g. mirst tēvs, autorei pašai nākas gan izglītoties, gan arī pelnīt iztiku. Pēc skolas beigšanas iestājusies dramatiskajos kursos (kurus nepabeidz), apguvusi bibliogrāfijas pamatus, strādājusi Strādnieku teātrī par mašīnrakstītāju.

Pirmo reizi bijusi precējusies ar Dailes teātra aktieri Artūru Filipsonu 1932.g, bet pēc diviem gadiem laulība izirst. 30-to gadu vidus iezīmē arī personīgo traģismu Skujiņas dzīvē, kas viens aiz otra mirst viņai vistuvākie cilvēki: vispirms brālis Arvīds, tad pašnāvību izdara māsa Austra Skujiņa un drīz pēc pāris mēnešiem mirst arī māte.

Iepazīstoties ar žurnāla „Atpūtas” galveno redaktoru rakstnieku Jūliju Lāci , Skujiņa rod mierinājumu un viņus saista dziļa mīlestība, uzticēšanās un sirsnība vienam pret otru. Šai laulībā piedzimst divas meitas Lalita un Māra.

Cik plaša ir kļuvusi dzīve!
Nost robežas šaurās, kas jauc,
Še visiem ir atdota brīve,
Darbs visus uz rītdienu sauc.
Lai slavēta pasaule jaunā
Un lielākais cilvēces draugs!
Tā zeme vairs nepaliks kaunā,
Kas kļuvusi Staļina draugs!

1941.g. janvārī tiek represēts un nogalināts Jūlijs Lācis.

Literatūrzinātnieki atzīmējuši, ka Rūtas Skujiņas 20.-30. gadu dzeja iekļāvusies tolaik “populārā latviešu dzejas virzienā, kam raksturīga romantiska trauksme, nemiers, ilgošanās pēc tāliem ceļiem un plašiem apvāršņiem”.

Pirmajā dzejoļu krājumā “Kuģi” (1935) dominē jaunības sapņi, mīlestība un vilšanās, būtiska ir dzīvotgriba; krājums pēc noskaņas ir ļoti personisks un pat intīms. Pēc māsas Austras nāves top romāns “Zvaigžņu bērni” (1937, 1992), kurā atainota trīsdesmito gadu bohēmiskā Rīgas vide ar māksliniekiem, dzejniekiem – jau pazīstamiem un tādiem, kas vēl meklē savu ceļu. Meitu Lalitas un Māras piedzimšana autori tuvina bērnu literatūrai, un top vairākas grāmatas mazajiem. 1944. gada rudenī dzejniece ar meitām dodas bēgļu gaitās uz Vāciju. Sāpes, smeldze, neziņa un sapņi atbalsojas dzejas krājumā “Putni” (1947), nereti saplūstot diviem laikiem un divām realitātēm.

Piecdesmitajos gados Rūtai Skujiņai veidojas ciešāka saikne ar Latviju. Viņa dzīvo ASV vidienē Kalamazū, meitas Lalitas un Valža Muižnieka ģimenē. Trimdas gados vērotais, izjustais, pieredzētais apkopots impresiju grāmatās “Sirds dzīvo no niekiem” (1963) un “Vējš svaida kaijas” (1964), dzejoļu krājumu “Viss elpo zem saules” (1964) caurvij ilgas pēc dzimtās puses.

1964. gada 16. aprīlī noslēdzās Rūtas Skujiņas zemes gaitas, oktobrī urna ar viņas pelniem tika apbedīta Meža kapos Rīgā līdzās māsai Austrai un brālim Arvīdam, izpildot viņas vēlēšanos atdusēt dzimtajā zemē. Pieminekļa autore - tēlniece Arta Dumpe.

“.. es piederu pie nelabojamo romantiķu sugas. Dzīvoju atmiņās – staigāju pa gāršu, klimstu pa Mežaparku, pa Milijas dzimto pusi. Pasaules tālumi ar saviem krāšņumiem un bagātību slīdējuši un slīd garām kā stikla sienas. Bet tas ir bijis un ir mans ejamais ceļš” (no vēstules māsai 1956. g.). Meitas Māras sakārtojumā iznāk Rūtas Skujiņas vēstules uz Latviju “Eju, aizeju, atskatos…” (2003).

Avots : www.literature.lv,www.vidrizi.lv