Profesors Karls Johans Blahers dzimis 1867. gada 26. novembrī Krievijā, Bobruiskā (patlaban Baltkrievijas teritorija), ārsta ģimenē.  Izstrādājis degošo izrakteņu klasifikāciju, uzlabojis kurtuvju ekspluatāciju, veicis siltumtehnisko procesu klasifikāciju. Publicējis ~ 80 zinātniskus rakstus.

Viņa otrais vārds parādījās tikai oficiālajos dokumentos, un gan kolēģi, gan viņš pats savos rakstos sevi vienmēr dēvēja tikai par Karlu

1887. gadā  pēc Rēveles Nikolaja ģimnāzijas beigšanas Blahers iestājās Rīgas Politehnikuma Ķīmijas nodaļā, kuru beidza 1894. gadā.

Studiju gados viņš iestājās vācu studentu korporācijā „Rubonia“

Jau 1893. gadā sāka strādāt Rīgas Politehnikumā par asistentu pie profesora Karla Adama Bišofa.

Kad 1894. gadā K. Blahers ar izcilību beidza Ķīmijas nodaļu, viņš strādāja par asistentu organiskajā ķīmijā, arī pirmie zinātniskie darbi bija veltīti ķīmijas nozares problēmām.

Pieaugot studentu skaitam un paplašinoties Rīgas Politehnikumam, bija nepieciešams vēl otrs mācībspēks ķīmijas tehnoloģijā. Par otru mācībspēku ķīmijas tehnoloģijā līdzās profesoram Maksimiliānam Glāzenapam tika izvirzīts Karls Blahers.

19. gadsimta beigās bija pieņemts nākamos augstskolas mācībspēkus komandēt uz ārzemēm sagatavoties mācībspēka darbam.

Karls Blahers, kā Krievijas Tautas apgaismības ministrijas stipendiāts strādāja laboratorijās un rūpniecības uzņēmumos Eiropā: Vācijas cukurbiešu industrijas laboratorijā Berlīnē, Komercijas akadēmijā un Amatniecības tehnoloģiskajā muzejā Vīnē, pildīja ķīmiķa pienākumus cukura fabrikā Kulmzē Rietumprūsijā, bija ražošanas vadītājs darvas fabrikā „Richard und Söhne“ Vaisšteinā Silēzijā.

Zinātniskos nolūkos K. Blahers apmeklēja Centrālo Krieviju un tad, apvienojot praktiskās un teorētiskās zināšanas,

1897. gada septembrī sāka darbu kā docents Rīgas Politehniskajā institūtā, kas 1896. gadā no privātā Rīgas Politehnikuma bija pārveidots par valsts mācību iestādi .

1899. gadā, K. Blahers tika iecelts adjunktprofesora amatā,

1906. gada jūlijā viņš kļuva par profesoru ķīmijas tehnoloģijā. Profesora lekcijas studenti klausījās siltumtehnikā, kurināmo vielu, eļļu un tauku tehnoloģijā un speciālajā mašīnmācībā. Ķīmijas tehnologa un siltumtehniķa K. Blahera darbs gan Rīgas Politehniskajā institūtā (RPI), gan ārpus tā bija ļoti ražīgs un daudzveidīgs.

Jau pirmajos darba gados institūtā viņš iesaistījās Ķīmijas izmēģinājumu stacijas darbā, bet 1902. gadā kļuva par RPI izmēģinājumu stacijas vadītāju un pildīja šo amatu līdz 1915. gadam. Ārpus RPI profesors vadīja Rīgas pilsētas komisiju cīņā ar dūmiem, bija Vācu Liberālā kluba priekšsēdētājs, darbojās Rīgas Amatu biedrībā, Rīgas Tehniskajā biedrībā. Pēdējo viņš vadīja laikā no 1906. līdz 1907. gadam, no 1928. gada bija šīs biedrības goda biedrs.

Rīgas Amatu biedrībā profesors Blahers vairākkārt nolasījis dažādus referātus, piemēram, 1910. gada 4. martā viņš stāstīja par ķīmiju mājās un virtuvē, demonstrējot gaismas bildes, kas toreiz bija ļoti laikmetīgi. Biedrības pasākums bija labi apmeklēts un profesora stāstījumu noklausījās 210 cilvēki .

20. gadsimta sākumā viņš darbojās „Tautas labklājības veicināšanas biedrībā“, kas risināja galvenokārt sociālas problēmas – cīnījās pret alkoholismu, tuberkulozi, venēriskām slimībām, par tautas paēdināšanu un veselīgu dzīvesveidu. Minētajā biedrībā darbojās daudzi Rīgas ārsti, skolotāji, mācītāji, kā arī citu profesiju pārstāvji.

Latvijas ķīmijas biedrībā kopā ar K. Blaheru darbojās gan viņa kolēģi no Latvijas Universitātes, gan bijušie studenti. Viņš bieži piedalījās dažādos pasākumos, brauca zinātniskos nolūkos uz ārzemēm un daudz rakstīja gan par ķīmijas, gan par tehnikas, pedagoģijas un citām problēmām. Jāatzīmē profesora K. Blahera nopelni didaktikā. Viņš allaž domāja par to, kā labāk mācīt un iemācīt, tāpēc ārzemju komandējumos centās iepazīties ar citu augstskolu mācībspēku pieredzi augstskolu un ķīmijas didaktikā, domāja par laboratorijas prakses piemērošanu siltumtehnikas studijām. Īpaši viņu interesēja, kā uzlabot darbu ar ķīmijas tehnoloģijas studentiem, un K. Blahers nonāca pie secinājuma, ka būtu ieteicams izdalīt un iekārtot pedagoģiskajā sistēmā

1909. gada rudenī  pēc piedalīšanās starptautiskā ķīmijas kongresā Londonā profesors turpināja propagandēt savu jau 1907. gadā izteikto domu, ka jāorganizē dabas zinātnieku kongresi.

Pateicoties K. Blahera iniciatīvai, 1912. gada 11., 12.un 13. aprīlī Rīgā pulcējās Baltijas dabas zinātnieki. Viņu interesēja dabas filozofija, ētikas jautājumi, psiholoģija un protams, ķīmija, tāpēc, lai visu paspētu un redzētu, ārzemju ceļojumos viņš parasti devās ar vairākiem mērķiem.

Profesoru pazina Rietumvalstīs un Krievijā jau pirms Pirmā pasaules kara.

1915. gadā sakarā ar frontes tuvošanos, Rīgas Politehniskais institūts tika evakuēts uz Maskavu, K. Blahers devās līdzi augstskolai un saviem kolēģiem uz Krieviju. Maskavā viņš darbojās Maskavas Ķīmijas savienībā, bija Kara tehniskās komitejas Ķīmiskās sekcijas priekšsēdētājs un piedalījās Kūdras akadēmijas darbā.

1917. gadā viņa asistents bija RPI students, vēlākais LU profesors, augsnes zinātnieks Kārlis Krūmiņš (1890–1966).

1920.g. pēc trim Maskavā pavadītiem gadiem, RPI savu darbību Krievijā izbeidza un drīz vien, 1919. gadā, tika slēgts. Profesoru Karlu Blaheru 1918. gadā ievēlēja par privātdocentu siltumtehnikā Maskavas Universitātē, bet šo amatu viņš neieņēma. Maskavā nebija rimuši revolucionārie notikumi un RPI mācībspēkiem radās iespēja iesaistīties jaundibinātā Ivanovovozņesenskas Politehniskā institūta darbā. Tā kā institūts tika dibināts uz Rīgas Politehniskā institūta bāzes, ne viens vien mācībspēks piekrita strādāt Ivanovovozņesenskā. Jaundibināmā institūta iniciatoru vidū no RPI līdzās K. Blaheram bija viņa kolēģi Mihails Berlovs, Nikolajs Ozmidovs, Stepans Šimanskis un citi.

1918. gadā Karls Blahers kļuva par Ivanovovozņesenskas Politehniskā institūta Ķīmijas fakultātes dekānu un vadīja Ūdens un kurināmā tehnoloģijas katedru. Kā izriet no K. Blahera 1920. gada 15. janvārī Maskavā rakstītās vēstules Latvijas augstskolas rektorātam, viņš 1918. gadā palika Krievijā, jo RPI Padome, nezinot, kas ar augstskolu notiks turpmāk, piešķīra viņam bezalgas atvaļinājumu līdz 1919. gada 1. jūlijam.

1920. gada sākumā profesors Blahers saprata, ka neatkarīgajā Latvijā nodibinātajā Latvijas augstskolā, vēlākajā Latvijas Universitātē, būtu viņa īstā vieta. Darbs Krievijā viņam bija tikai pagaidu risinājums, lai nopelnītu iztiku. Viņš vēlējās, lai Rīgā atgriežas RPI bibliotēka, kas nu bija kļuvusi par Ivanovovozņesenskas Politehniskā institūta īpašumu, un lai viņa kolēģi piedalītos jaundibinātās augstskolas darbā Latvijā.

1920. gadā K. Blahers atgriezās Rīgā un sāka strādāt Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē un līdz 1939. gadam viņš lasīja kursus „Ķīmiskās rūpniecības tehniskie un ekonomiskie pamati“, „Kurināmo vielu tehnoloģija” un „Fabriku projektēšana“, vadīja praktiskos darbus ķīmijas tehnoloģijas laboratorijā. Diemžēl viņš lekcijas valsts (latviešu) valodā nelasīja, tāpēc termiņu lasīt lekcijas svešvalodā viņam arvien pagarināja uz 5 gadiem, kā tas toreiz bija pieņemts. Zinātnieka un pedagoga Karla Blahera zinātniskie darbi sarakstīti vācu un krievu valodā.

1920. gadā  tūlīt pēc ierašanās Latvijā K. Blahers izveidoja un līdz 1921. gadam vadīja Zemkopības ministrijas kurināmā komisijas tehnisko biroju. Karls Blahers pagājušā gadsimta 20. un 30. gados daudz ceļoja un apmeklēja ne tikai Krieviju, bet arī Poliju, Čehoslovakiju, Austriju, Itāliju, Šveici, Vāciju, Angliju, Franciju, Skandināvijas valstis.

1924. gada 10. septembrī viņam tika piešķirts LU Goda doktora grāds

1925. gada janvārī viņš devās uz Igauniju, lai nolasītu referātu siltumtehnikā, bet martā referēt par dabas zinātņu tēmām viņu bija aicinājusi Tērbatas akadēmiskā grafoloģiskā biedrība. Pievēršot īpašu uzmanību studentu sagatavošanai un praksei, K. Blahers domāja ne tikai par augstskolas didaktiku lekcijās, bet arī par ekskursijām uz dažādām rūpnīcām un fabrikām.

1926. gada maijā Vācijā profesors Blahers piedalījās dzeramā ūdens komisijas darbos un, esot Vācijā, izmantoja iespēju noskaidrot dažus pedagoģiska un tehniska rakstura jautājumus.

Pēc atgriešanās viņš saglabāja kontaktus ar Krieviju.

1928. gada decembrī viņš devās uz Ļeņingradas Tehnoloģiskā institūta 100 gadu jubileju.

1928. gadā viņš kopā ar ķīmijas studentiem devās ekskursijā uz Igauniju. Viņš pievērsa lielu vērību teorijas saistībai ar praksi. Profesora darbu jau 19. gadsimta beigās augstu novērtēja krievu siltumtehniskās skolas radītājs akadēmiķis V. Kirpičevs, bet 20. gadsimtā – Latvijas Universitāte un tās Ķīmijas fakultāte.

1929. gada decembrī /1930. gada janvārī pēc Donugoļtresta uzaicinājuma ieradās kā eksperts Harkovā. Rīgā no Krievijas atgriezās viņa kolēģi no „vecā RPI“ laikiem – M. Berlovs, N. Ozmidovs, S. Šimanskis, kuri LU nestrādāja, tomēr viņi kontaktējās un nepieciešamības gadījumā palīdzēja viens otram. Piemēram, bijušais RPI profesors M. Berlovs piegādāja jaunāko literatūru krievu valodā K. Blaheram, kas rakstīja grāmatu par siltumtehniku.

1938. gadā K. Blahers tika apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

Ar 1939. gada 1. janvāri profesors pensionējās un viņu ieskaitīja ārštatā.

1939. gada 15. februārī  nomira.

Profesors Karls Blahers dzīvoja Mežaparkā un ir apbedīts Rīgā.

Avots: http://www.kimijas-sk.lv, Alīda Zigmunde, Riga Technical University, Saulcerīte Neilande, The Association of the Development of Mezhaparks