Amerikāņu izcelsmes māksliniece un fotogrāfe, kas savas darba gaitas uzsāka kā modes foto māksliniece.

18 gadu vecumā māksliniece apprecējās ar fotogrāfu Alanu Arbusu un abi kopā izveidoja veiksmīgu modes fotogrāfijas biznesu. Abiem piederēja fotostudija "Diane & Allan Arbus," kur Diānas pienākums bija izdomāt kadra konceptu, stilu un kompozīciju, bet Alans bija fotogrāfs. Viņu darbi bija skatāmi tādos modes žurnālos kā Glamour, Seventeen, Vogue, Harper’s  Bazaar un citos. Laika gaitā arī Diāna pati pievērsās fotografēšanai, studēja fotogrāfiju pie tā laika autoritātēm fotogrāfijā un radīja bildes ar Ņujorkas ielās sastaptiem cilvēkiem. Šodien mēs pazīstam Diānu Arbusu kā pasaules slavenu mākslinieci un fotogrāfi, kura savās fotogrāfijās parāda to cilvēku sabiedrības slāni, no kura parasti cilvēki novēršas. Tapa fotogrāfijas ar sabiedrībā izstumtajiem cilvēkiem  invalīdiem, dauņiem, garīgi atpalikušajiem un citiem cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.  Viņu interesēja sabiedrībā savādākie. Nūdisti, transvestīti, milži, punduri, identiskie dvīņi u.c. Māksliniece šos cilvēkus parādīja citā gaismā, ne tikai kā savādākos, kā žēlojamus cilvēkus, bet gan kā personības un cilvēciskus, radot skatītājam interesi par cilvēku, ne tikai šokējot to ar ārējo vizuālo tēlu.

Radošā darbība turpinās līdz pat 1971.gadam, kad Diāna Arbusa padodas cīņā ar savu depresiju un izdara pašnāvību.

materiālu sagatavoja Mea

Diāna un kažokāda

Dita Rietuma, 2007. gada 28. decembris 00:00

Ņujorkas Metropolitēna muzeja īpašumā nonākuši Diānas Arbusas arhīvi un fotogrāfijas, kuru vērtība tiek lēsta vismaz piecu miljonu dolāru apmērā Pirms Ziemassvētkiem Amerikas medijus pāršalca ziņa par unikāla arhīva nonākšanu Ņujorkas Metropolitēna muzeja īpašumā. Tieši divus gadus pēc vērienīgās Diānas Arbusas (1923-1971) retrospekcijas šajā pašā muzejā, kas eksponēja izaicinošos, šokējošos fotogrāfes Arbusas darbus, arī viņas kameras, privātās piezīmes, grāmatas u.c., Arbusas mantinieki uzdāvinājuši muzejam simtiem viņas agrīno fotogrāfiju, negatīvus, vairāk nekā 7500 filmu rullīšu - būtībā 1971.gadā pašnāvību izdarījušās fotogrāfes radošās darbības esenci. Savukārt Metropolitēna mākslas muzejs no Arbusas mantiniekiem iegādājies 20 viņas nozīmīgākās, 60.gados tapušās fotogrāfijas. Kaut oficiāli darījuma summa netiek publiskota, laikraksta New York Times eksperti min iespējamo "ciparu" - pieci miljoni dolāru. Savukārt dāvanas - Arbusas arhīva vērtību - neņemas novērtēt pat eksperti - Metropolitēna mākslas muzeja ieguvums ir nenovērtējams. To unikālu padara ne tikai Arbusas jau pēc nāves 48 gadu vecumā iegūtais kulta statuss, bet arī fakts, ka šādi materiāli - agrīnie darbi - reti pārdzīvo pašu mākslinieku. Tikai ŠĶietamĪba Diāna Arbusa fotografējusi nūdistus un savādniekus, ceremonijas un rituālus, pūlī ieraudzītas laikabiedru - solīdu kundzīšu, puiku, sieviešu - sejas, aiz nejauši satikta garāmgājēja veidola ar gaismēnu, kadrējuma palīdzību uzārdot griezīgas dzīles - vientulības, arī eksistenciālas nolemtības sastingušos mirkļus. Redzamais, virspusējais ir tikai šķietamība - tā ir viena no Arbusas devīzēm. Viņas ceļš līdz XX gs. fotomākslas klasiķes statusam bija savveida atbrīvošanās, nosacītību pārvarēšana un sevis iepazīšana. Astoņpadsmit gadu vecumā bagātas Ņujorkas kažokādu rūpnieku ģimenes atvase Diāna Nemerova apprecas ar Alanu Arbusu. Viņš ir veiksmīgs reklāmfotogrāfs, kurš sadarbojas ar tā laika ietekmīgākajiem modes izdevumiem, arī veido kampaņas Nemerovu biznesam. Viņa sievas un asistentes Diānas Arbusas ceļš līdz pastāvīgām radošām izpausmēm ir gan konvulsīvs, gan intuitīvi mērķtiecīgs. Arbusas interese par fotogrāfiju aizsākas jau 40.gados, taču tikai 50.gadu nogalē studijas pie vairākām tā laika fotogrāfijas autoritātēm ļauj Arbusai uztaustīt rokrakstu, kas viņu vēlāk padarīs pasaulslavenu. Pirmās profesionālās Arbusas fotogrāfijas parādās 1960.gada Esquire, vēlāk arī Harper's Bazaar un citos izdevumos. Savus varoņus viņa meklē un atrod Ņujorkā, veidodama "mūsdienu antropoloģiju" - pāru, bērnu, transvestītu un ekscentriķu portretus - un meistarīgi apspēlēdama attiecības starp šķietamību un esamību, nosacītību un būtību. Viņas attiecības ar savu portretu varoņiem ir savstarpējās saskarsmes un uzticības stāsts, kas īpaši pārliecinošs kļūst Arbusas īsā mūža nogalē. (Par šedevru tiek uzskatīta viena no viņas pēdējām darbu sērijām Bez nosaukuma (1969-1971), kurā Arbusa fotografējusi cilvēkus ar īpašām vajadzībām.) "Skatoties uz Arbusas bildēm, šķiet, ka komunikācija notiek vienlaikus gan ar fotogrāfijas varoni, gan ar fotogrāfu. Ir lemts nokļūt ļoti intīmā telpā," tā Arbusas darbus raksturo Metropolitēna muzeja fotomākslas nodaļas vadītājs Džefs Rosenheims. Tikai kaŽokāda Apmēram pirms gada ASV pirmizrādi piedzīvoja filma Fur: An Imaginary Portrait of Diane Arbus/ Kažokāda. Diānas Arbusas iedomātais portrets ar Nikolu Kidmenu Arbusas lomā. Ambiciozo filmu, par spīti gan objektam - Arbusai, gan Kidmenai, kuras lomas netiek nepamanītas, uzņēma pretrunīgi. Kritika pārmeta režisoram Stīvenam Šainbergam izniekoto materiālu - galu galā pirmajā filmā par fotomākslas ģēniju - sievieti, kurai nācies atbrīvoties no sava laika sociālajiem nosacījumiem (kas pieklājas/nepieklājas precētai dāmai), varēja rakt dziļāk, arī jēdzīgāk. Kaut izvēlētie spēles noteikumi - "iedomāts portrets", fantāzija, kas miksē reālos Arbusas dzīves faktus ar izdomu,- šķietami atbrīvoja rokas filmas autoriem. Fakts, ka filma tā arī nav parādījusies vietējā Coca-Cola Plaza ,par spīti Kidmenas klātesamībai, arī var darīt aizdomīgu. Taču, ja lielveikalos mēdzat uzmest acis arī DVD plauktiem (ne kastēm, kur mētājas bezkategorijas štrunti par dempinga cenām), ieraudzīsiet filmu Kažokāda. Klusi, bez reklāmas filma par Diānu Arbusu izdota Latvijas "mājas izklaižu tirgum" un noteikti var kalpot par impulsu iepazīties tuvāk arī Arbusas personību. Par faktu, ka Kidmena vizuāli pat attāli neatgādina sīko, melnīgsnējo Diānu Arbusu, ASV prese jau ir izrakstījusies, gluži tāpat kā paudusi neizpratni, kālab radošas personības tapšanas procesu, filmas autori izvēlējušies atainot tieši šādā veidā. Proti, Arbusu Kidmenas veidolā viņas mājsaimnieces dzīves laikā sapazīstinot ar Ņujorkas īres nama kaimiņu, bieza apmatojuma klātu izbijušu cirkus artistu Laionelu (lomā Roberts Daunijs jun.). Impulss nofotografēt svešinieku kļūst par Arbusas apsēstību, bet viņu abu nejaušā tikšanās pārvēršas arvien ievelkošākā tuvībā, kas Arbusai ir arī ceļš absolūti citā - dīvaiņu un radošās brīvības telpā. Top bildes, portreti, kas atšķiras no tām reklāmbildēm, ko stāvu zemāk ražo viņas vīrs, vēl nesen arī Diānai piedaloties asistentes un klusas mājas peles statusā. Turklāt šo Arbusu/Kidmenu fascinē svešinieka "kažokāda"/apmatojums. Filmas piedāvātās dīvainības ir izskaistinātas un tajā pašā laikā biedējošas, savukārt vēsums, kas pavadījis Kažokādu, tik tiešām liecina par tās problēmām. Vispirms jau par ignoranci pret reālo Arbusu, kuras dzīves fakti filmā izmantoti, tīksminoties par dīvaino, nevis mēģinot notvert viņas būtību. 1971.gadā Arbusa izdarīja pašnāvību, pārdozējot barbiturātus, turklāt vēl pārgriežot vēnas. Plaša fotogrāfes popularitāte sākās jau pēc viņas nāves.