Kaupo no Turaidas (latīņu: Kaupo, vidusaugšvācu: Kōpe, "Jēkabs")  bija Turaidas novada līvu valdnieks. Indriķa hronikā Kaupo minēts kā quasi rex et senior Lyvonum de Thoreida t.i., gandrīz ķēniņš un Turaidas līvu vecākais.

Viņam piederēja īpašumi Gaujas labajā krastā, bet galvenā rezidence bija Turaidas pils.

Nav droši zināms, kad Kaupo pieņēmis kristīgo ticību.

Tas noticis vai nu 1200. gadā, vai arī jau agrāk, 1191. gadā, kad to esot veicis Turaidas priesteris Teoderihs no Turaidas.

Pirmo reizi Indriķa hronikā Kaupo minēts 1200. gadā, kad bīskaps Alberts uzaicināja līvu vecākos uz dzīrēm. Dzīru laikā līvu vecākie tika sagūstīti. Tādā veidā Alberts panāca miera noslēgšanu ar līviem un vecākos atbrīvoja tikai pēc tam, kad tie deva ap 30 zēnu kā ķīlniekus.

Pēc kristīšanās viņš ieguvis kristīgo vārdu Jēkabs.

1203. gadā vasarā Kaupo kopā ar Daugavgrīvas klostera abatu Teoderihu devās ceļojumā uz Romu pie pāvesta Inocenta III, kurš apvaicājies par Livonijas tautām un audiences laikā apdāvinājis Kaupo ar 100 zelta gabaliem.

Ceļojums notika bīskapa Alberta politiskajās interesēs, kas centās kļūt neatkarīgs no Brēmenes arhibīskapa.

Pēc Rietumeiropas ceļojuma, no kura Kaupo atgriezās 1204. gada rudenī, viņš kļuvis ļoti uzticīgs katolicismam un tā politikai.

1206. gadā līvu sacelšanās laikā, Turaidas līvi padzina krustnešu sabiedroto Kaupo un nopostīja viņa īpašumus. Lai atgūtu savu zaudēto stāvokli, Kaupo vadīja krustnešu un to sabiedroto zemgaļu kopīgo uzbrukumu Turaidas pilij.

1207. gadā līvu zemes sadalīja Livonijas bīskaps un Zobenbrāļu ordenis. Kaupo novadu (pars cauponis, Thoreyda videlicet) ar divām pilīm (castrum magnum Cauponis un castrum Cauponis, tagadējo Turaidas un Krimuldas pilsdrupu tuvumā) novērtēja kā trešo daļu no līvu zemēm, kas nokļuva bīskapa Alberta tiesā.

Kļuvis par līvu galveno karavadoni un kritis 1217. gada 22.septembrī Svētā Matīsa dienas kaujā krusta karā pret Sakalas igauņiem.

Kaupo miris no gūtajiem ievainojumiem pēc šķēpa dūriena nākamajā dienā pēc 1217. gada 21. septembra Vīlandes kaujas.

Būtams bez mantiniekiem, (viņam bijušas tikai meitas)  viņš savas zemes novēlēja Livonijas bīskapijai. Viņa mirstīgās atliekas tika pārvestas atpakaļ uz dzimteni, līķi pēc senas līvu—vikingu paražas sadedzināja, bet pelnus apbedīja Kubeseles baznīcā.

Pastāv vairākas versijas par Kaupo atdusas vietu (Ikšķiles baznīca, senkapi pie bijušās Krimuldas mācītājmuižas), no kurām pārliecinošākā norāda, ka Kaupo apbedīts Krimuldas baznīcā.

***

Līvenu dzimta

Par dzimtas aizsācēju tiek uzskatīts Turaidas līvu vecākais un "gandrīz ķēniņš" Kaupo. Pēc būtības uzskatāms par vecāko latviešu / līvu izcelsmes dižciltīgo kārtas pārstāvi (pēc kristiešu tradīcijām).

No dzimtas nākuši vairāki desmiti Zviedrijas, Krievijas Livonijas karavadoņu, tai skaitā ģenerāļa pakāpē, diplomātu u.c.

Pēc lēņu grāmatām Līvenu sencis Gerardus Līvo 1269. gadā un viņa dēls (latīņu: filius Gerardi Lyvonis) Johannes 1292. gadā bija Rīgas arhibīskapa vasaļi.

Zināms, ka 15. gadsimtā dzīvojušajam Līdekem Līvam (Lüdeke Live) bija divi dēli - Jirgens un Johans, kas kļuva par divu dzimtas zaru ciltstēviem.

Johana Līva (miris 1501. gadā) pēcteči bija vairāku Vidzemes dižciltīgo dzimtu (tai skaitā Līvenu) dibinātāji. Tās pašas dzimtas piederīgie bija arī vēlākie baroni un grāfi Ungerni-Šternbergi (vācu: Ungern-Sternberg).

Savukārt Jirgena Līva pēcnācējiem Zviedru Vidzemes laikā Zviedrijas karaliene Kristīne I 1653. gadā piešķīra Zviedrijas baronu (brīvkungu) titulu, bet 1719. gadā karaliene Ulrika Eleonora Lielā Ziemeļu kara laikā grāfu titulu. Šis dzimtas zars (zviedru: Liewen) pārcēlās uz Zviedriju un pie tā piederēja vairāki zviedru karavadoņi.

***

Baltijā palikušajam Līvenu zaram piederīgā Šarlote fon Līvena (1742-1828) no 1783.gada bija Krievijas ķeizarienes Katrīnas II mazbērnu guvernante. Par nopelniem bērnu audzināšanā Katrīna II viņai piešķīra bijušo Kurzemes hercogu Mežotnes muižu, bet imperators Pāvils I Romanovs Mežotnes muižu padarīja par Līvenu dzimtas īpašumu un 1799. gadā viņiem piešķīra grāfu titulu.

1801. gadā Līveni ieguva arī Svētās Romas impērijas valstsgrāfu tiesības. Nikolajs I Romanovs vienam Līvenu dzimtas zaram piederīgajiem 1826. gadā visgaišāko kņazu titulu. 1862. gadā visi Vidzemes Līveni ieguva baronu tiesības.

***

Doroteja fon Līvena bija vācbaltu izcelsmes Krievijas sūtņa Kristofa fon Līvena sieva, ietekmīga Eiropas diplomātisko aprindu vidutāja Londonā un Parīzē 19. gadsimta sākumā un vidū, savu politisko paredzēšanas spēju dēļ iesaukta par "Sibylle diplomatique de l'Europe" (Eiropas diplomātijas Sibillu).

Viņas tuvu paziņu lokā bijuši Lielbritānijas karalis Džordžs IV, Austrijas kanclers firsts Meternihs, hercogs Velingtons. Krievijas imperators Aleksandrs I 1825.gadā esot rakstījis: "Žēl, ka grāfiene Līvena valkā svārkus, no viņas būtu iznākusi teicama diplomāte".

Viņa spēlējusi lielu lomu diplomātiskajās aizkulišu sarunās, kas beidzās ar Beļģijas un Grieķijas valstu izveidošanu (1830). Slavena ar to, ka būdama ekskluzīvā sociālā kluba Almack's patronese, pirmā ieviesusi Anglijā jauno modes deju - valsi.

***

1919. gada janvārī rotmistrs Anatols fon Līvens no 60 bijušajiem Krievijas impērijas armijas virsniekiem izveidoja Liepājas brīvprātīgo strēlnieku vienību (Либавский добровольческий стрелковый отряд) jeb Līvena nodaļu, kas piedalījās Latvijas Brīvības cīņās pret lieliniekiem.

Vienībai drīzumā pievienojās viena Baltijas landesvēra rota un kapteiņa Didorova rota, tajā dienēja arī latvieši, piemēram, Artūrs Silgailis.

1919. gada aprīlī  Latvijas teritorijā, kuru kontrolēja lieliniekiem naidīgie politiskie spēki, notika apvērsums, landesvērs (Baltijas vāciešu zemesssardze) gāza K. Ulmaņa valdību.

Kņazam fon Līvenam tika piedāvāts vadīt jauno valdību, bet viņš atbildēja, ka piekritīs tam tikai tajā gadījumā, ja šo valdību atbalstīs baltlatviešu brigādes komandieris pulkvedis Jānis Balodis (nākamais Latvijas Republikas kara ministrs).

Līvena komandētā 5. kājnieku divīzija līdz 1919. gada decembrim cīnījās Judeņiča Ziemeļrietumu armijā pie Petrogradas. Pēc Latvijas brīvības cīņu beigām kļuva par Latvijas pilsoni un aktīvu krievu emigrantu organizācijas "Krievu Taisnības brālība" (Братство Русской Правды) locekli un kā Latvijas nodaļas delegāts 1921. gadā piedalījās krievu monarhistu kongresā Reihenhallē Vācijā.

Latvijas Republikas agrārās reformas gaitā 1920.gadā Līveniem tika atņemta Mežotnes pils, Anatola Līvena īpašumā saglabājās Mazmežotnes muižu Lielupes pretējā krastā, kur viņš iekārtoja Mežotnes ķieģeļu rūpnīcu. Viņa dēls Kārlis Līvens bija AS "Šīferis" priekšsēdētāja vietnieks, pēc Otrā Pasaules kara dzīvoja Vācijā un Kanādā, apglabāts blakus tēvam Mežotnes kapsētā. 2004. gada 10. augustā Mežotnes kapsētā tika apbedīti arī viņa sievas Luīzes Marijas Līvenas pīšļi. 

***

Pēc vēsturnieka Jirgena fon Ungerna-Šternberga uzskata viņa uzvārds cēlies no Ogres upes nosaukuma (līvu: aņgõr - "zutis"), jo jau ap 1226. gadu bīskaps Alberts tagadējo Madlienas novadu ap Sises upi atdevis savam vasalim Johanam, kas bija apprecējis 1217. gadā kritušā Turaidas zemes lībiešu valdnieka Kaupo otro meitu.

1533. gada 16. maijā Livonijas ordeņa vasalis Jirgens fon Ungerns no Pirkeles (tagad Pürksi Lēnes apriņķī) ieguva Svētās Romas impērijas brīvkunga (Reichsfreiherr) titulu, kopš 1593. gadā Ungernu dzimtas piederīgie lieto pievārdu Šternbergi.

1653. gadā Zviedrijas karaliene Kristīne I piešķīra brīvkungu titulu Zviedru Igaunijā dzīvojošajiem Ungerniem-Šternbergiem, bet 1660. gadā viņi tika ierakstīti Zviedrijas bruņniecības matrikulā.

1874. gadā Krievijas impērijas Senāts Ēvaldam Aleksandram Andreasam Ungernam-Šternbergam piešķīra grāfu titulu, bet

1885. gadā visiem Krievijas impērijas teritorijā dzīvojošajiem dzimtas locekļiem atļāva lietot baronu titulu.