Kā vienam no padomju ūdeņraža bumbas "tēviem" viņam automātiski pienācās visas iespējamās režīma privilēģijas. Loģika, dzīves pieredze un godaprāts Saharovam tomēr lika kļūt nevis par galma zinātnieku, bet gan par sirdsapziņas cietumnieku, līdzās Aleksandram Solžeņicinam izveidojoties par fundamentālāko padomju 60. – 80. gadu disidentu kustības simbolu. 

Viņš bija viens no pirmajiem, kas Padomju Savienībā atļāvās skaļi iestāties par cilvēktiesībām; kurš Maskavā skaļi no tribīnes runāja par režīma pakļauto tautu, arī Latvijas neatkarību. Saharovam gan ļoti nepatika, ka viņu sauc par disidentu. Kā Ināras Kolmanes filmā "Mans vīrs Andrejs Saharovs" neiekļautajos materiālos atzīst viņa atraitne Jeļena Bonnere (publicēti žurnālā "Kino Raksti" 1998), viņš devis priekšroku apzīmējumam "brīvdomātājs" vai arī "brīvdomīgs".

"Man liekas nepareizs pārāk pārspīlētais manu nopelnu novērtējums. Es neesmu nedz eņģelis, nedz politiķis vai kur nu vēl – pareģis. Mana rīcība, mana evolūcija ir nevis brīnuma rezultāts, bet gan pašas dzīves un to cilvēku ietekme, kas man ir bijuši līdzās," savās atmiņās rakstīja Saharovs.

Žila Verna romāni un lūgšanas pirms gulētiešanas

Viņš nāca pasaulē 1921. gada 21. maijā Maskavā. Zināms, ka Saharova senči no tēva puses bija garīdznieki vairākās paaudzēs, bet mātes vectēvs ieguvis muižnieka titulu par īpašiem nopelniem krievu– turku karā. Saharova tēvs Dmitrijs bija fizikas pasniedzējs un vairāku mācību grāmatu autors. Vēlāk Andrejs atcerējās, kā māte pirms gulētiešanas viņam mācījusi skaitīt lūgšanu. Trīspadsmit gadu vecumā viņš, kā pats atzina, netiešā tēva un visas tā laika gaisotnes ietekmē "nolēmis, ka ir neticīgs".

"Tomēr es nevaru iedomāties Visumu un cilvēka dzīvi bez garīgā siltuma avota, bez kāda pirmsākuma," jau daudz vēlāk savu attieksmi pret Dievu raksturoja Saharovs.

Lasīt viņš iemācījās četru gadu vecumā – burtojot veikalu izkārtnes un kuģu nosaukumus. Saharova bērnības mīļāko grāmatu vidū visīpašākie bija Žila Verna romāni. Cenzdamies dēlu pēc iespējas pasargāt no padomju izglītības sistēmas, vecāki vairākus gadus bija atstājuši viņu mājmācībā. Saharovs vēlāk atzina, ka tā, protams, veicinājusi viņa intelektuālo attīstību, tomēr nolēmusi viņu saskarsmes grūtībām, ko izjutis visu mūžu. Andrejam bija viegli apgūt jebkuru veidu zināšanas, tomēr viņš nebija spējīgs nedz ar kādu iedraudzēties, nedz arī nonākt konfliktā. Saharovam izdevās izvairīties no iestāšanās komjaunatnē, kā pats vēlāk atzina, vairāk gan viņa toreizējās pasivitātes, nevis ideoloģisku apsvērumu dēļ.

Pēc vidusskolas Andrejs iestājās Maskavas Universitātes Fizikas fakultātē, kuru 1942. gadā pabeidza kā tās visu laiku izcilākais students. Viņš nokļuva nevis frontē, bet gan kā inženieris izgudrotājs kādā lielā militārajā rūpnīcā Uļjanovskā.

Strādājot vienpadsmit stundas dienā ar algu aptuveni 80 rubļi mēnesī, viņš veica vairākus nozīmīgus atklājumus.

1942. gada 10. novembrī Uļjanovskā Saharovs iepazinās ar Klaudiju Vihirevu – 23 gadus vecu studenti no Ļeņingradas, kas arī bija aizsūtīta strādāt tajā pašā rūpnīcā par ķīmiķi tehnoloģi. Abu romāns sācies ar kopīgu tējas dzeršanu ķīmijas laboratorijā, maija svētkos Saharovs palīdzējis Klaudijai uzrakt dārzu, abi vizinājušies laivā pa Volgu (un Andrejs iemetis ūdenī Klaudijas kurpi, ko pēcāk nācies ar lielām grūtībām glābt), gājuši uz teātri un kino – it sevišķi patikusi angļu filma "Lēdija Hamiltone". Šī laulība bija svētīta ar divām meitām un dēlu.

Karavīrs zinātniski tehniskajā karā

Atgriežoties Maskavā, Saharova zinātniskā darba vadītājs bija akadēmiķis, vēlākais Nobela prēmijas laureāts Igors Tamms – izcila persona krievu zinātnē, turklāt vienīgais no Andreja draugiem, kurš sniedza viņam roku arī vēlāk, jau kritušam režīma nežēlastībā.

Pirmo reizi strādāt "valdības labā" Saharovs tika uzaicināts 1946. gada beigās. Čekas ģenerālis viesnīcas "Pekina" numurā viņam teicis: "Piedāvājam pēc aspirantūras beigām pārnākt mūsu sistēmā. Jums būs vislabākie darba un materiālie apstākļi." Saharovi ar mazo meitiņu mitinājās istabiņā pagrabstāvā, iztiekot ar Andreja niecīgo aspiranta stipendiju. Saharovs tomēr atteicies, jo vēlējies turpināt darbu teorētiskajā fizikā. Sekojis līdzīgs piedāvājums no paša Igora Kurčatova puses, līdz 1948. gadā, viņam piekrišanu neprasot (to savās atmiņās viņš sevišķi uzsver), Saharovu iekļāva īpašā padomju elites fiziķu grupā akadēmiķa Igora Tamma vadībā, kuras uzdevums bija ūdeņraža bumbas izstrāde.

Saharovs vēlāk dzirdējis, ka institūta direktors akadēmiķis S. Vavilovs it kā teicis: "Saharovam ir ļoti grūti ar dzīves apstākļiem. Vajag viņu iekļaut grupā, tad varēsim viņam palīdzēt." Taču jāņem vērā, ka Saharova izpētes joma toreiz bija tieši kodolfizika un plazmas teorija, kurās viņš jau bija veicis vairākus izcilus atklājumus. Pats viņš uzskatīja, ka noteicošais iekļaušanai grupā bijis spīdošais raksturojums, ko par viņu sniedzis Igors Tamms. "Pasaule, kurā mēs iegrimām, bija dīvaini fantastiska, krasi atšķirīga no mūsu ikdienas dzīves," vēlāk atcerējās Saharovs.

Ar sievu Klaudiju viņi Maskavā tika pie divistabu dzīvokļa ar krāsns apkuri un labierīcībām kāpņu telpā. Arī vēlākajos gados, jau baudīdams visas iespējamās viņa statusam pienākošās privilēģijas, Saharovs nepiešķīra nekādu nozīmi dzīves ērtībām vai ārējai spozmei. Viņa dzīvoklis Maskavas centrā bija liels, bet paplucis un diezgan nekopts, jo mājkalpotājas Saharoviem nebija, bet Klaudija tajā laikā jau bija smagi slima.

No 1950. gada nākamos sešpadsmit gadus Saharovs pavadīja slēgtajā Arzamasas atomcentrā, kas bija izveidots slavenā Sarovas klostera vietā. Četrdesmito gadu beigās tur parādījās politieslodzīto nometnes un slepenas laboratorijas, no kurām daļa bija izvietotas klostera celtnēs.

"Es nevarēju neapjaust, ar cik šausmīgām, necilvēcīgām lietām mēs "objektā" nodarbojāmies. Bet tikko bija beidzies karš – arī necilvēcīga lieta. Es biju karavīrs tajā karā un nu jutu, ka esmu karavīrs šajā – zinātniski tehniskajā – karā,"

savu tā laika motivāciju skaidroja Saharovs. Būdams caur un cauri godavīrs, viņš nenoliedza, ka ilgu laiku dzīvojis tādā kā iluzorā pasaulē. Zinādams (ne visu, bet tomēr) par režīma šausminošajiem noziegumiem, centies tos attaisnot, juties piederīgs pie kopīgās lietas – impērijas varenības kaldināšanas. Vajadzēja paiet laikam, līdz Saharovs nonāca pie atziņas, ka

"mūsu valsts ir līdzīga vēža šūnai ar tās mesiānismu un ekspansionismu, totalitāro citādi domājošo apspiešanu, autoritāro varas modeli".

1953. gada augustā Semipalatinskas poligonā notika pirmais padomju ūdeņraža bumbas izmēģinājums. Tūlīt pēc tam Saharovam piešķīra Sociālistiskā darba varoņa nosaukumu, ieceļot viņu, tikko kā aizstāvējušu doktora disertāciju, tikai 32 gadu vecumā par PSRS ZA īsteno locekli, tad viņš arī saņēma Staļina prēmiju 500 tūkstošu rubļu apjomā.

Otru varoņa zvaigzni Saharovs ieguva 1956. gadā pēc veiksmīgas uzlabotās ūdeņraža bumbas izmēģināšanas. Trešo – pēc superjaudīgas ūdeņraža bumbas uzspridzināšanas Novaja Zemļa.

"Amerikas balss" pa VEF radio

Saharova pozīcija padomju hierarhijā bija tik nozīmīga, ka 1956. gadā viņš kā viens no pirmajiem tika iepazīstināts ar Hruščova uzstāšanās tekstu PSKP CK 20. kongresā. Tomēr tas pats Hruščovs rupjā veidā norādīja viņam vietu, kad viņš 60. gadu sākumā iebilda pret kodolieroču izmēģinājumu atsākšanu pēc īsa to pārtraukuma. Saharovs atzina, ka viņu tad jau nopietni sākušas uztraukt bīstamo eksperimentu neparedzamās un šausmīgās bioloģiskās sekas.

1966. gadā viņš bija 25 padomju nomenklatūras elites pārstāvju vidū, kas parakstīja vēstuli, vērstu pret iespējamo staļinisma atdzimšanu. Tomēr īsts pavērsiens Saharova uzskatos notika 1968. gadā "Prāgas pavasara" sagrāves ietekmē. Kā vienu no apstākļiem, kas to veicinājuši, viņš min personiskās atbildības apziņu, ko radījusi tiešā līdzdalība iznīcības ieroča izstrādē.

Pa VEF rūpnīcā tapušo radio Saharovs dienām un naktīm klausījās BBC un "Amerikas balss" pārraides, kas vēstīja par notikumiem Čehoslovākijā. Tad viņam arī radās doma savus uzskatus par dzīvi un pasaules kārtību apkopot vienojošā darbā "Pārdomas par progresu, mierīgu līdzāspastāvēšanu, intelektuālo brīvību". Tajā cita vidū viņš klāsta arī absolūti ķecerīgo ideju par kapitālisma un sociālisma mierīgu līdzāspastāvēšanu un saplūšanu. Saharovs vēlāk atzina, ka nav šaubījies: raksts nonāks VDK rokās. Tomēr, viņaprāt, pa īstam čeka satraukusies, kad viņa sacerējums samizdatā sācis vēja ātrumā izplatīties pa Maskavu, draudēdams kuru katru brīdi nonākt aiz robežām.

1968. gada maija beigās Arzamasā izsludināja VDK trauksmi, kā arī vairākkārt tika pastiprināta muitas kontrole pie PSRS robežām. Kopumā operācijā "Saharovs" bija iesaistītas divas VDK divīzijas. Un – viss velti! Ar lūgumu izņemt rakstu no apgrozības pie Saharova vērsās viņa tiešais priekšnieks Jurijs Haritons.

"Mans darbs pilnībā atbilst maniem uzskatiem, un es par to uzņemos pilnu atbildību," skanēja Saharova atbilde.

1968. gada 10. jūlija vakarā, klausoties "Amerikas balsi", viņš uzzināja, ka raksts ir nonācis ārzemēs. "Sapratu, ka darbs ir paveikts. Tajā vakarā es izjutu dziļu gandarījumu," viņš atcerējās. Nākamā bija Saharova pēdējā diena "objektā".

Vara uzreiz pret Saharovu nevērsās krasi – viņam atņēma visas privilēģijas un norīkoja strādāt par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku PSRS ZA Fizikas institūtā. Smags trieciens Saharovam bija dzīvesbiedres Klaudijas nāve 1969. gadā. Dzīvodams kā sapnī, viņš nolēma visus savus prāvos ietaupījumus – 140 tūkstošus rubļu – ziedot Sarkanajam Krustam un onkoloģiskās slimnīcas būvei Maskavā. Pats vēlāk atzina to par lielu kļūdu. Nauda iekritusi kā akā, un viņš zaudējis iespēju palīdzēt tiem, kuriem tiešām būtu vēlējies – saviem bērniem, kā arī politieslodzīto ģimenēm.

Atbalstot "45 baltiešu memorandu"

Sešdesmito gadu beigās Saharovs bija kļuvis par atzītu autoritāti padomju disidentu aprindās. Viens no lielākajiem to panākumiem bija cīņa par publicista Žoresa Medvedeva atbrīvošanu no psihiatriskās slimnīcas.

1971. gadā Saharovs rakstīja vēstuli Brežņevam, kurā atkal un atkal aicināja ievērot cilvēktiesības. Pēc 15 mēnešiem, nesaņēmis atbildi, viņš to nosūtīja publicēšanai Rietumos. Desmit gadus Saharovs, toreiz jau kā viens no trijiem Maskavas Cilvēktiesību komitejas dibinātājiem, kā uz darbu gāja uz disidentu tiesāšanām, aizstāvēja politiski ieslodzītos. Ar vienlīdz lielu entuziasmu iesaistījās kampaņā par Krimas tatāru atgriešanos dzimtenē, cīņā par Pievolgas vāciešu tiesībām un ebreju tiesībām uz emigrāciju, kā arī "Narofominskas vecenīšu lietā", pievienojoties prasībai atklāt viņu pilsētā dievnamu. Kā atceras Rojs Medvedevs, pie Saharova 70. gados plūduši lūdzēju bari. Lielākajai daļai šo cilvēku nav bijis nekāda sakara ar disidentismu, un viņi prasījuši lūguši viņam naudu.

1968. gada 26. augustā Saharovs pirmo reizi satikās ar "Gulaga arhipelāga" autoru Aleksandru Solžeņicinu, kurš tajā laikā jau bija pabeidzis savu slaveno vēstuli PSRS Rakstnieku savienības kongresam, pieprasot atcelt cenzūru. Rietumu presē viņu vārdus nereti minēja līdzās, tomēr viņi nebija draugi, jo bija pārāk dažādi. Solžeņicins – maniakāls konspirācijas piekritējs, Saharovs – principiāls tās noliedzējs. Tiekoties pārsvarā viens no viņiem runāja, otrs – klausījās. Solžeņicins asi kritizēja Saharova ideju par emigrācijas brīvību un atteicās parakstīt viņa petīciju par nāves soda atcelšanu PSRS. Par padomju politieslodzītajiem, kurus Saharovs visiem spēkiem centās glābt, viņš teica, ka "šie ļaudis ir paši izvēlējušies savu likteni". "Man kļuva auksts no šiem vārdiem, kas bija tik lielā pretrunā ar cilvēcīgām izjūtām," atcerējās Saharovs.

Pretstatā Solžeņicinam viņš izvairījās īpaši uzsvērt krievu tautas īpašos upurus un ciešanas. Saharovs uzskatīja, ka tieši nekrievu tautas ir tās, kas visvairāk saskārušās ar vardarbīgām deportācijām, genocīdu un nacionālās kultūras apspiešanu.

Savu atbalstu Saharovs neliedza arī baltiešiem. Viņš bija viens no četriem padomju disidentiem, kuri parakstīja pielikumu 1979. gada "45 baltiešu memorandam", izsakot atbalstu tajā paustajām prasībām attiecībā uz Molotova–Ribentropa paktu. Savulaik Latvijā šajā saistībā izskanēja arī doma par pieminekļa celšanu Saharovam.

Saliekts, bet ne salauzts

Nesen publiskotie dokumenti liecina, ka ceka kopā ar Andropova vadīto VDK nopietni apsprieda, ko darīt ar abiem karojošajiem brīvdomātājiem. Par Saharovu kādu laiku tika pausta vārga cerība, ka viņš var laboties, nolemjot cīņu sākt ar nomelnošanas kampaņu PSRS presē. Pacietības vadzis lūza, kad Saharovs atļāvās atklātībā paust domas par PSRS agresiju Afganistānā. 1980. gada janvārī viņu arestēja tieši uz ielas, atņemot visus goda titulus un apbalvojumus un VDK darbinieku grupas konvojā izsūtot no Maskavas uz "vietu, kur izslēgti jebkuri kontakti ar ārzemju pilsoņiem" – Gorkiju (šodienas Ņižņijnovgorodu).

Tur viņam, dienu un nakti kontrolētam, kopā ar dzīvesbiedri Jeļenu Bonneri bija lemts nodzīvot sešus ilgus gadus. Mājās nebija ne telefona, ne televizora. Tā vietā, lai sarunātos, abi mājās sarakstījās. Ināras Kolmanes filmā "Mans vīrs Andrejs Saharovs" Bonnere atceras, ka VDK bieži pārmeklējusi viņu dzīvokli, savācot Saharova manuskriptus, fotogrāfijas. Savulaik tā līdz ar citiem dokumentiem Maskavā nozagusi pat Nobela diplomu (prestižo prēmiju viņš saņēma 1975. gadā), ko gan vēlāk – pēc septiņiem gadiem – brīnumainā kārtā atdevusi atpakaļ.

Trīs reizes trimdā (1981., 1984. un 1985. gadā) Saharovs uzsāka bada streiku, protestēdams pret režīma izrīcībām ar viņa radiniekiem. Tas beidzās ar viņa ievietošanu slimnīcā, kur viņš, būdams spiests paciest pazemojošo piespiedu ēdināšanas procedūru un dažādu psihotropo vielu apreibināts, kopā pavadīja 300 dienas. "Nomirt mēs jums neļausim, bet jūs kļūsiet par nespēcīgu invalīdu," viņam teicis Gorkijas slimnīcas galvenais ārsts Obuhovs.

Saliekts, bet ne salauzts Saharovs atgriezās Maskavā 1986. gadā pēc tam, kad dzīvoklī pēkšņi atskanēja Mihaila Gorbačova telefona zvans.

1989. gadā viņu ievēlēja par PSRS Tautas deputātu kongresa delegātu. Gorbačovs un Saharovs kļuva par galvenajiem tā varoņiem un oponentiem. Šodien, skatoties kongresa translāciju ierakstus, var redzēt, cik ārēji bezpalīdzīgi tribīnē izskatījās Saharovs pretstatā elegantajam, pašpārliecinātajam Gorbačovam. Turklāt Saharovs nebija dzimis orators un viņa balss bija vāja. Kongresa izskaņā Saharovs uzstājās ar savu Konstitūcijas grozījumu projektu, kuros pieprasīja atņemt PSKP valdošās partijas statusu. Var redzēt, cik noraidoši zāles vairākums izturas pret viņa idejām. Kādā brīdī Gorbačovs atslēdz Saharovam mikrofonu, bet, kad zinātnieks cenšas viņam iedot lapiņas ar runu, rupji viņu atgrūž.

Saharovs aizgāja aizsaulē no sirdslēkmes 1989. gada 14. decembrī pēc kārtējās skarbu strīdu piepildītās darba dienas kongresa cilvēktiesību komisijā.

"Man viņš asociējas ar taureni – meteorītu, kurš negaidīti uzdzirkstīja PSRS īstenībā, daudziem apdedzināja dvēseli un – gluži kā taurenim – viņam nebija lemts ilgs mūžs," tik emocionāli precīzi Saharovu ir raksturojis režisors Josifs Pasternaks.

2010. gadā televīzijas kanāls "Arte" rādīja viņa filmu "Brīvais cilvēks: Andrejs Saharovs". "Raugoties uz Saharovu, mūsu padomju režīma izkropļotajās dvēselēs pamazām sāka atdzimt pašcieņa. Žēl, ka viņš nomira tik agri. Bet mēs tā arī neesam spējuši pa īstam izkļūt no gulaga," uzskata kāds komentētājs vienā no Krievijas tīmekļa forumiem. Tomēr viņa viedoklis šodien Krievijā ir izteiktā mazākumā.

Uzziņa

"Saharovs bija ne vien izcils un pat ģeniāls zinātnieks, bet arī ievērojams Krievijas pilsonis. Un tomēr Krievija tieši šajās izpausmēs viņu nepieņēma. Vēl vairāk – tā viņu atraidīja. Turklāt gan akadēmiskā, gan varas Krievija, gan – kaut kādā mērā – arī tautas Krievija. Visas kolosālās iespējas, kuras viņš varēja ziedot uz Tēvzemes altāra, tā arī netika izmantotas," 2008. gadā radioraidījumā "Eho Moskvi" izteicās Krievijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, vēsturnieks Jurijs Afanasjevs.

Fragmenti no

Autors: ANITA BORMANE
Datums: 20.05.2011
Izdevums: Mājas Viesis
https://news.lv/Majas_Viesis/2011/05/20/taurenis-meteorits-andrejs-saharovs