Krievu kino aktrise. Arī dziedātāja. Dzimusi Harkovā. Mirusi Maskavā no sirds lēkmes. 

Apglabāšanas dienā visu dienu televīzijā rāda raidījumus par aktrisi, metro skan viņas iedziedātās dziesmas, daudz vietās izlikti projektori un rāda viņas filmas un fragmentus no koncertiem.

Atvadās visa Maskava, izvadot aktrisi, fani applaudē un sauc "Bravo!".

Bijusi 6 reizes precējusies. Ceturtais vīrs - Josifs Kobzons.

############

Ludmila Gurčenko (krievu: Людмила Марковна Гурченко, ukraiņu: Людмила Марківна Гурченко; dzimusi Ludmila Gurčenkova 1935. gada 12. novembrī, mirusi 2011. gada 30. martā) bija padomju un krievu aktrise, dziedātāja un kinorežisore.

Dzīvesgājums

Dzimusi 1935. gadā Harkovā kā Ludmila Gurčenkova. Abi vecāki bija no Smoļenskas Krievijā, katrs savā laikā pārcēlies uz Harkovu. Tēvs Marks Gurčenkovs bija no Smoļenskas zemniekiem, pārcēlies uz Harkovu darba meklējumos. Māte Jeļena (dzim. Simonova) bija no Smoļenskas muižnieku dzimtas. Dzīvojot Ukrainā, uzvārds dokumentos pārtapa par Gurčenko.

1953. gadā Ludmila Gurčenko pabeidza vidusskolu Harkovā.

1958. gadā absolvēja Vissavienības valsts kinematogrāfijas institūtu Maskavā.

Debitēja 1956. gada filmā "Patiesības ceļš" (Дорога правды), slavu iemantoja ar lomu Eldara Rjazanova režisētajā filmā "Karnevāla nakts" (Карнавальная ночь, 1956).

Nākamā loma filmā "Meitene ar ģitāru" nebija vairs tik populāra. Aktrise sāka bieži uzstāties ar koncertiem, braucot pie rūpnīcu strādniekiem un ogļračiem. Tas tika uztverts negatīvi, vairākos padomju laikrakstos parādījās kritika, ka aktrise nodarbojas ar naudas pelnīšanu, viņa tika apsūdzēta patriotisma trūkumā. Iespējams, ka īstais iemesls kritikai bija Gurčenko atteikšanās strādāt KGB labā, kad viņai 1957. gadā to piedāvāja. Toreizējais PSRS kultūras ministrs Nikolajs Mihailovs uz to reaģēja asi, un nozīmīgas lomas Gurčenko vairs netika piedāvātas 10 gadus. 

Tikai 1973. gadā režisors Viktors Tregubovičs piedāvāja Gurčenko galveno lomu filmā "Vecās sienas" (Старые стены). Pēc tam sekoja citas lomas. Gurčenko karjera nostabilizējās, viņa kļuva par ievērojamu aktrisi, ko aicināja filmēties galvenajās lomās gan komēdijas žanrā, gan arī dramatisku tēlu atveidošanā.

Starp pēdējām Gurčenko lomām bija galvenā loma muzikālā filmā Пёстрые сумерки (2009). Šai filmai viņa bija arī režisore (kopā ar Dmitriju Korobkinu), dziesmu komponiste un izpildītāja.

Bijusi precējusies kopumā sešas reizes, bija viena meita, kas dzimusi laulībā ar otro vīru Borisu Andronikašvili.

Ceturtais vīrs bija pazīstamais estrādes dziedātājs Josifs Kobzons.

Mirusi 2011. gada 30. martā, tikusi apglabāta Novodevičjes kapsētā.

Filmas

• "Patiesības ceļš" (Дорога правды, 1956),
• "Karnevāla nakts" (Карнавальная ночь, 1956),
• "Meitene ar ģitāru" (1957),
• "Balzaminova precības" (1964),
• "Krievijas impērijas kronis" (1971),
• "Salmu cepurīte" (1975),
• "Debesu lakstīgalas" (1976),
• "Divdesmit dienas bez kara" (1976),
• "Māmiņa" (1976),
• "Sibiriāde" (1978),
• "Pieci vakari" (1979),
• "Ideāls vīrs" (1980),
• "Mehāniķa Gavrilova mīļotā sieviete" (1981),
• "Stacija diviem" (1982),
• "Lidojums sapnī un īstenībā" (1983),
• "Mīlestība un baloži" (1984),
• "Vecās grošas" (2000),
• "Divpadsmit krēsli" (2005).

Apbalvojumi

Saņēmusi vairākus apbalvojumus, tai skaitā PSRS Tautas skatuves mākslinieces goda nosaukumu (1983). 2010. gadā saņēma otrās pakāpes ordeni "Par nopelniem tēvzemes labā".