Auseklis Baušķenieks (1910. gada 25. augusts — 2007. gada 13. janvāris) bija latviešu gleznotājs, viens no populārākajiem un savdabīgākajiem 20. gadsimta māksliniekiem, nereti uzskatīts par vienu no latviešu laikmetīgās mākslas patriarhiem.

Auseklis Baušķenieks dzimis 1910. gada 25. augustā Jelgavā. Pirmā Pasaules kara laikā kopā ar ģimeni devies uz Narvu Igaunijā, kur lauzis roku, tāpēc vēlākos gados ticis paglābts no iesaukšanas armijā. Bermontiādes laikā atradies ar ģimeni Jelgavā. 1929. gadā beidzis Jelgavas 2. vidusskolu un devies uz Rīgu, kur uzsācis darba gaitas Satiksmes ministrijas Šoseju un zemes ceļu departamentā (1929 — 1935).

(no 2:57)

Uzklausot vecāku vēlmi par studēšanu, uzsācis paralēli darbam studijas Latvijas Universitātes  Arhitektūras fakultātē, kurā mācījies trīs gadus (1930 — 1933). Tuvākā un saistošākā studiju laikā bijusi zīmēšana un akvarelēšana, ko apguvis pie Vilhelma Purvīša, tāpēc nolemj turpmāko dzīvi saistīt ar gleznošanu. Paklausot Vilhelma Purvīša ieteikumam, sagatavojies iestāšanai Latvijas Mākslas akadēmijā pie Jēkaba Bīnes 1933. gada vasarā un rudenī iestājies šajā augstskolā, kuru beidzis ar diplomdarbu "Uz kuģa klāja", 1942. gada 28. oktobrī saņemot diplomu kā apliecinājumu mākslinieka gleznotāja grāda iegūšanai. Akadēmijā mācījies pie Kārļa Miesnieka, Konrāda Ubāna, Augusta Annusa,Valdemāra Tones, Ģederta Eliasa un Ludolfa Liberta. Pēc augstskolas beigšanas strādājis Latvijas Universitātes Salīdzinošās anatomijas institūtā par zīmētāju ( 1942 — 1944), kā arī brīvajā laikā gleznojis.

Otrā Pasaules kara laikā, 1944. gada rudenī vācu armija viņu mobilizējusi darba dienestā un nosūtījusi ar kuģi uz Vāciju, tad Holandi. 1945. gada pavasarī Reinas ielejā nonācis  amerikāņu  gūstā. Sabiedrotajiem vienojoties, pie gūstekņiem nonākusi krievu misija, kas piedāvājusi doties mājās, bet tā vietā Baušķenieks nokļuvis Volodimirā-Volinskā, kur filtrācijā, labvēlīgu apstākļu sakritības dēļ radusies iespēja saņemt pagaidu apliecību un biļeti, lai dotos mājās uz Rīgu, kurā nokļuvis 1946. gada jūnijā. Mākslinieks bija palicis viens, bez pajumtes un darba, māsas bija devušās trimdā, mākslinieka darbi bija pazuduši, tāpēc māksliniekam bija pazudusi vēlme atsākt gleznošanu. Palīdzīgu roku sniedzis māksliniekam tēlnieks Mārtiņš Zaurs, pie kura arī Baušķenieks apmeties. Iztiku pelnījis ar gadījuma darbiem un logu noformēšanu, līdz 1947. gadā atradis patstāvīgu noformētāja darbu Literatūras muzejā (1947 — 1948), bet 1948. gadā Pionieru pilī (1949 — 1962), ar ko māksliniekam saistījies nozīmīgs un liels dzīves posms, jo šeit vadījis zīmēšanas un tēlniecības pulciņus, kā arī iepazinies ar Ņinu, savu nākamo sievu, pie kuras pārvācies dzīvot un ar kuru sareģistrējies 1953. gadā. Sievas mudināts, 1955. gadā atsācis gleznošanu. 1959. gadā uzņemts par Mākslinieku savienības biedra kandidātu, bet 1961. gadā par biedru. 1970. gadā pensionējies. 1973. gadā saņēmis meistardarbnīcu. Miris 2007. gada 13. janvārī.

1975. gadā sarīkota pirmā personālzstāde. LPSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks 1989.g., Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis 1992.g.

Dēls -  mūziķis un komponists Ingus Baušķenieks. Studējis Rīgas Politehniskā institūta Radiotehnikas un sakaru fakultātē.

    ****

Mākslinieks Jānis Anmanis: "Baušķenieks bija ne tikai ģeniāls mākslinieks, bet arī zinātnieks un triku meistars. Viņš aizrāvās ar radiotehniku, izgudroja dažādas ierīces un taisīja eksperimentus.(...)  Tomēr visspilgtāk kā burvju mākslinieks viņš izpaudās savās gleznās. Viņa darbi ir dziļi filozofiski, tajos vibrē katrs centimetrs. Kaut viņš nebija padomju ierēdņu ieredzēts mākslinieks, vinš nezaudēja optimismu un vienmēr bija smaidīgs un dzīvespriecīgs. Viņa talants bija plaši izdaudzināts arī ārzemēs, un ārvalstu mākslas darbu uzpircēji labprāt iegādājās viņa gleznas. Viņa darbi atrodami visā pasaulē."

A.Baušķenieks ir izteicies, ka viņa darbus komisija ilgus gadus nepieņēma izstādēm. Kolēģis izstāsta kas notika, kad darbi bija pieņemti un izstādīti.

Gleznotājs Jāzeps Pīgoznis: "...Padomju laikā kādu brīdi Baušķenieks bija kritis nežēlastībā un nevarēja izstādīt savus darbus. Konflikts ar funkcionāriem radās, kad izstādē māksliniekam palūdza izņemt pāris darbu, bet viņš atteicās. Pēc tam viņa vārdu nedrīkstēja pieminēt ne presē, ne televīzijā, ne radio. Lai arī Baušķenieks bija neērts mākslinieks konjunktūrai, viņš nekad nezaudēja savu ietekmi  mākslinieku aprindās. Kad Latvijā viesojās ārzemju mākslinieki, mēs - Mākslinieku savienibas valdes pārstāvji - vedām viesus pie Ausekļa Baušķenieka. Viņa darbnīcā vienmēr bija mājīga un jautra gaisotne. Pirmkārt, viņa darbi bija jautri. Otrkārt, arī pats namatēvs bija jautrs, možs un interesants. Mākslinieks vienmēr uzcienāja viesus ar konjaciņu un prata būt asprātīgs sarunu biedrs...

Mēs nekad nejutām Baušķenieka vecumu, jo viņš attiecībās ar cilvekiem bija ņiprs un jauneklīgs. Viņš bija no tiem, kas savā būtībā nekad nenoveco..."