Ņikita Mihalkovs (krievu: Ники́та Серге́евич Михалко́в; dzimis 1945. gada 21. oktobrī Maskavā, PSRS) ir padomju / krievu kinorežisors, aktieris, scenārists un kinoproducents. Kopš 1998. gada Krievijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētājs.

Dzīvesgājums

Ģimene, izcelšanās

Dzimis 1945. gada 21. oktobrī Maskavā padomju literātu ģimenē. Viņa tēvs bija bērnu literatūras rakstnieks Sergejs Mihalkovs (1913—2009), kurš bija gan Padomju Savienības himnas, gan Krievijas himnas vārdu autors (dažādos valsts vēsturiskajos posmos sarakstījis vārdus vienas melodijas himnai trīs versijās).

Māte Natālija Končalovska (1903—1988) bija dzejniece, rakstniece un tulkotāja. 

Tēvs Sergejs piederēja pie Mihalkovu, Goļicinu, Uhtomsku dzimtām (senas Krievijas muižniecības dzimtas),
māte Natālija bija avangarda mākslinieka Pjotra Končalovska meita un slavenā krievu gleznotāja Vasilija Surikova (1848—1916) mazmeita.

Ņikitas Mihalkova brālis ir pazīstamais krievu režisors Andrejs Mihalkovs-Končalovskis.

Karjeras sākums

Mihalkovs sāka filmēties kino 14 gadu vecumā. Kļuva plaši pazīstams 18 gadu vecumā pēc vienas no galvenajām lomām Georgija Danelijas filmā "Es soļoju pa Maskavu" (1963). 1963. gadā iestājās B. Ščukina vārdā nosauktajā Teātra institūtā, bet 1966. gadā tika atskaitīts par filmēšanos, kas tā laikā studentiem bija aizliegts. Pārgāja uz režisoru fakultāti Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtā (ВГИК), mācījās pie Mihaila Romma. 

1971. gadā pabeidza institūtu un tika iesaukts armijā, kur dienēja flotē, Kamčatkā (1972—1973).

Režisors un aktieris

Pirmo savu filmu "Savējais starp svešiem, svešs starp savējiem" (Свой среди чужих, чужой среди своих) Mihalkovs uzņēma 1974. gadā. Tam sekoja plašu ievērību ieguvušas filmas "Mīlas verdzene" (Раба любви, 1976), "Nepabeigts skaņdarbs mehāniskajām klavierēm" (Неоконченная пьеса для механического пианино, 1977), "Pieci vakari" (Пять вечеров, 1978), "Oblomovs" (Несколько дней из жизни И. И. Обломова, 1979), "Radinieki" (Родня, 1981), "Bez liecniekiem" (Без свидетелей, 1983). 1987. gadā Mihalkovs uzņēma filmu "Melnās acis" (Очи чёрные) ar itāļu aktieri Marčello Mastrojanni galvenajā lomā.

Mihalkovs piedalījies kā aktieris gan savās, gan citu režisoru filmās filmās. Viņš tēlojis nozīmīgas lomas Andreja Mihalkova-Končalovska filmā "Sibiriāde" (Сибириада, 1979), Eldara Rjazanova filmās "Stacija diviem" (1982) un "Cietsirdīgā romance" (1984), kā arī piedalījies Igora Masļeņikova slavenajā TV filmā "Bāskervillu suns" (Приключения Шерлока Холмса и доктора Ватсона: Собака Баскервилей, 1981).

Mihalkovs kļuva starptautiski pazīstams jau sākot ar savu otro režisēto filmu "Mīlas verdzene", viņa filmas bieži saņēma balvas dažādos kinofestivālos. Viņa 1991. gadā uzņemtā filma "Urga – mīlestības teritorija" (Урга — территория любви) ieguva Zelta lauvas balvu Venēcijas kinofestivālā, kā arī nominēta Amerikas Kinoakadēmijas balvai kategorijā "Labākā filma svešvalodā". Līdzīgus panākumus guva arī viņa 2007. gada filma "12", saņemot Venēcijas kinofestivāla balvu un "Oskara" nomināciju. Bet līdz šim vislielāko ievērību ieguvusi Mihalkova 1994. gada filma "Saules nogurdinātie" (Утомлённые солнцем), kas apbalvota gan ar Kannu kinofestivāla lielo balvu Grand Prix, gan arī ar Amerikas Kinoakadēmijas balvu kategorijā "Labākā filma svešvalodā". Izmantojot gūtos panākumus, Mihalkovs nodrošināja līdzekļus jaunam projektam un 1998. gadā uzņēma lielbudžeta filmu "Sibīrijas bārddzinis" (Сибирский цирюльник, ar Krievijā līdz tam lielāko budžetu). Par šo filmu tās veidotāji saņēma Krievijas Federācijas valsts prēmiju literatūras un mākslas jomā.

Apbalvojumi un pagodinājumi

• Krievijas PFSR Tautas skatuves mākslinieks (1984)
• Amerikas Kinoakadēmijas balva kategorijā "Labākā filma svešvalodā" ("Saules nogurdinātie")