20. martā miris Latvijas erotiskās fotogrāfijas žanra meistars Ralfs Vulis.

Viņa fotogrāfijas bija jutekliskas, amizantas un rotaļīgas, tās bija pilnas ar atsaucēm uz laikmeta sociālpolitisko fonu, it īpaši 80. gadu beigās un 90. gados uzņemtie attēli, kas tapuši autobusos, Rīgas ielās, baseinos un noplukušos dzīvokļos. Tieši (post)padomju estētika, neretušētas vides izmantošana un modeļu dabīgums viņa darbus padarīja atšķirīgus no daudziem citiem erotiskā žanra fotogrāfiem.

Vācu izdevniecība Reuss publicējusi un pārpublicējusi astoņas viņa grāmatas, kā piemēram, Crazy Sexy Girls (1997) un 100 Naked girls on chair (2001), viņa darbi publicēti arī daudzos ārvalstu erotiskajos žurnālos, kas viņu noteikti padara par nr. 1 erotiskā žanra fotogrāfu Latvijā.

Ralfs Vulis studējis grafiku Latvijas Mākslas akadēmijā, bet fotogrāfijai pievērsies 23 gadu vecumā, kad esot aizņēmies fotokameru, nopircis divas filmiņas un devies uz pludmali fotografēt meitenes un resnus cilvēkus.

Intervijā izdevējam Matiasam Reusam 1997. gadā viņš atceras savu pirmo kailfoto sesiju: “Sākumā es viņu fotografēju apģērbtu. Tad viņa bija ar mieru izģērbties. Es biju ļoti satraucies, un manas rokas trīcēja tiktāl, ka brīdī, kad mēģināju kamerā ielādēt otro filmiņu, sabojāju tās perforāciju. Stulbākais bija tas, ka man bija tikai divas filmiņas. Tajā brīdī fotosesija beidzās.”

Vulis par saviem iedvesmas avotiem min franču fotogrāfu Žanu Fransuā Žonveju (Jean Francois Jonvelle) un japāni Nobuyoshi Araki.

Par savu žanru gan viņš uzskatīja “happy-go-lucky” attieksmi, radot pozitīvas fotogrāfijas ar sirreālu piesitienu. Savukāt modeļu atbrīvotību fotogrāfs pamatoja šādi: “Tiklīdz modeles ienāk manā studijā, viņas sāk smieties par tur esošo lielo haosu. Meitenes var darīt, ko vēlas, tām nav nekāda spiediena. Tieši tāpat es stādāju ārtelpā.”

90. gadu beigās Vuļa fotogrāfijas piedzīvoja komerciālu veiksmi, viņš pievērsās arī pornogrāfijai un pasūtījuma darbiem Parīzē, Ņujorkā un citur. Vulis ilgstoši sadarbojās ar 

2001. gadā viņš bija viens no intervējamiem bēdīgi slavenajā norvēģu režisora Pola Hollandera filmā Bye Bye Beauty, kas pārspīlēja prostitūcijas izplatību un meiteņu pieejamību Latvijā. Latviijas, kā sex-tūrisma valsts tēls tiks ilgstoši uzturēts.

2003. gadā viņš izveidoja arī savu mājas lapu Vulis-Archives.com (šobrīd ir slēgta, diemžēl, un esošais fotoarhīvs visticamāk ir kļuvis par kāda interneta resursa turētāja pibliski nepieejamu īpašumu), kurā bija skatāmi vairāki tūkstoši viņa fotogrāfiju, kā arī lasāmi viņa pornogrāfiskie stāsti.

Turpat varēja lasīt arī viņa raksturojumu – “Kā teica Šekspīrs, neprāts ir līdzīgs ģēnijam, un neviens mūsdienās dzīvojošs fotogrāfs tik ļoti nepārliecina šīs senās teiciena patiesumu kā Ralfs Vulis. Viņš ir traks, viņš ir ģeniāls, viņš ir neaprakstāms! Un tomēr, galvenais, viņš ir pilnīgs sprādziens. [..] Piedzīvojumu meklētājs, gudrinieks, perverts, revolucionārs, fanātiķis, radikāls, fetišists, dumpinieks, trakais, ģēnijs, guru? [..] Viņš ir sabotējis Latvijas militārās parādes ar desmitiem skaistu kailu meiteņu, metot viņas cīņā un saceļot diezgan lielu traci! Viņš nolīga padomju karavīrus, lai viņi pozētu ar kailām meitenēm. Viņš ir piepildījis autobusu ar desmitiem kailu modeļu un braukājis ar to pa Rīgas ielām. Viņš ir samaksājis dažām pasaules nozīmīgākajām vingrotājām, lai viņas pozētu kailas, izraisot milzīgu skandālu padomju sporta pasaulē. Sēžam katru uz sava krēsla, viņš kailas ir nofotografējis 100 dažādas meitenes. Jautrība nekad nebeidzas! Vuļa iemīļotais teiciens ir “Maksimāli!”.

Aprakstam ir izmantots materiāls no - www.fotokvartals.lv