Velta - dzimusi kā dvīnīte 1937.gada 31.martā Veclaicenē Ženijas un Alfona Priedes ģimenē. 
Ticīgs cilvēks. Luterāne. Pēdējos gados par savu sauca Garkalnes Evanģēliski Luterisko Baznīcu.
Bijusi precējusies ar Ziedoni Kalniņu. Vēlākos gadus un līdz aiziešanai mūžībā pavadījusi ar dzīves draugu Kārli Hartmani.
Dvēselē radoša, būtībā darbīga, bet mums - mamma, oma, vecvecmamma. Ģimenes spēcīgais mugurkauls un balsts. Uzaudzinājusi meitu Antru, 3 mazbērnus - Kristeru, Kristapu un Annu. Šogad kronēta par vecvecmāmiņu pirmajam mazmazdēliņam Mārcim.
Cilvēks ar lielu sirdi, motivāciju un spēju iedvesmot, mācēt dzīvot dzīvu dzīvi un pārliecināt.
Nekas nav spējis sadragāt viņas rūdījumu. Nedz tēva izsūtīšana uz Sibīriju, nedz pāragrā dvīņumāsas un vīra aiziešana mūžībā. Viņa ir spējusi izturēt visu, ko dzīve piespēlēja.
Velta katram no mums ir iemācījusi nesamierināties ar sasniegto, bet vienmēr iet uz priekšu jebkurā dzīves situācijā.
Kad viņa no Raunas pārvācas uz Rīgu par savas ģimenes mājām sauca necilu dzīvoklīti blakus esošajā Artilērijas ielā, bet tagad aiz sevis atstāj 5 ģimenes īpašumus. 
Uzsākot savas darba gaitas tirdzniecībā, viņa ātri spēja no parastas pārdevējas sasniegt direktores amatu.
Lai kur Velta būtu spērusi soli savā karjerā, viņa ir spējusi sasniegt augstāko potenciālu. Viss kam viņa ir pieskārusies vienmēr ir ticis novests līdz labākajam iznākumam pateicoties viņas spēcīgajai būtībai un plašājam redzējumam.
Veltā vienmēr ir mājojis maģisks un ārkārtīgi darbīgs nemiera gariņš, kurš mūs visus, viņas spēcīgās balss pavadījumā, motivēja piedalīties. Visiem darbiņiem vienmēr bija jābūt izdarītiem un visiem plānotiem un arī neplānotiem viesiem pabarotiem.
Neviena vaga dārzā nedrīkstēja palikt neapčubināta, neviens gurķis neiesālīts un neviena baravika mežā neatrasta.
Viņa mīlēja mūs un viņa neļāva mums ieslīgt bezdarbībā. Viņa iemācija mūs mīlēt darbu.
Veltai nepatika runāt caur puķēm, lai arī kā viņa tās mīlēja. Ilgus gadus kopā ar Ziedoni viņa audzēja tulpes, kas pavasaros tika realizētas Ļeņingradas (tagad Pēterburgas) tirgū vai tepat pie Saktas.
Viņa bija tieša un savos vārdos vienmēr precīza.
Viņas humors bija īpašs. 
Viņa nebaidījās dzīvi uztvert viegli, bet viņai ļoti svarīgas bija gan valstiskās, gan ģimeniskās pamatvērtības. 
Viņa mācēja ar saviem gudrības un pieredzes graudiem piepildīt ikvienu telpu, kurā viņa atradās.
Viņas iedegtā gaisma mūsos ir mūžīga. 
Jauda un pārliecība ar kādu viņa spēra katru savu soli neļaujot palikt nesadzirdēta vēl atbalsosies daudzās paaudzēs.