Ojārs Ēriks Kalniņš bija latviešu diplomāts un politiķis, bija 13. Saeimas deputāts (bijis ievēlēts arī vairākos iepriekšējos sasaukumos), partijas "Vienotība" (iepriekš "Pilsoniskās savienības") biedrs. Iepriekš bijis Latvijas vēstnieks ASV (1993—1999) un Latvijas institūta direktors (1999—2010).

S!K! «Dzintra» goda filistrs.

Pirms pārcelšanās uz Latviju bija Amerikas Latviešu Apvienības un Pasaules brīvo latviešu apvienības aktīvists.

O. Kalniņš ir dzimis 1949. gada 22. oktobrī latviešu bēgļu nometnē Minhenē, Vācijā. Viņa vecāki bija devušies Otrā pasaules kara bēgļu gaitās. Tēvs Eižens Kalniņš bija mūziķis no Rīgas (miris 1968. gadā Čikāgā, ASV), māte Matilde Marija Silkalns no Majoriem (mirusi 1975. gadā Čikāgā).

1951. gadā Kalniņu ģimene emigrēja uz Amerikas Savienotajām Valstīm, sākotnēji apmetoties Midlbasā Ohaio štatā, tad pārceļoties uz Čikāgu.

1972. gadā Kalniņš pabeidza Rūzvelta Universitāti Čikāgā ar bakalaura grādu filozofijā.

No 1974. līdz 1984. gadam strādāja kā tekstu sastādītājs un radošais direktors vairākās reklāmu aģentūrās Čikāgā. Profesionālā darbība pamatā bija saistīta ar sabiedrisko attiecību jomu, specializējoties uzņēmuma tēla stratēģijas un reklāmas kampaņu veidošanā.

Vēloties apciemot savu tēvzemi, jau 1978. gada septembrī pirmo reizi ieradās Latvijā ASV latviešu tūristu grupas sastāvā.

Papildus darbam sabiedrisko attiecību nozarē, aktīvi iesaistījās trimdas latviešu kopienas darbībā.

Kopš 1981. gada viņš bija redaktors laikraksta Čikāgas Ziņas ikmēneša pielikumam angļu valodā Chicago Latvian Newsletter, kuru dibināja mācītājs Vilis Vārsbergs ar mērķi informēt ASV valdības locekļus, presi un tautu par Latvijas okupāciju, vēsturi un kultūru.

Kopš 1981. gada darbojās kā politiskais padomnieks Čikāgas latviešu organizāciju apvienībā, koordinējot attiecības ar presi un organizējot politisko darbu, t.sk. manifestācijas. Papildus rakstīja un tulkoja tekstus Vitauta Sīmaņa redakcijā izdotajai grāmatai angļu valodā Latvia (1984. gads). Tāpat viņš rediģēja angļu valodas tulkojumu un rakstīja ievadvārdus Helēnas Celmiņas 1985. gadā izdotajai grāmatai Women in Soviet Prisons.

1985. gadā O. Kalniņš pārcēlās uz Vašingtonu un līdz 1990. gadam strādāja politisku darbu ASV dzīvojošo latviešu organizācijās.

No 1985. līdz 1990. gadam viņš strādāja Amerikas latviešu apvienībā (ALA) par Ārējās informācijas biroja direktoru (sabiedrisko attiecību direktoru) un Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) politisko padomnieku, veidojot lobēšanas taktiku un vedot sarunas ar ASV amatpersonām ar mērķi aktualizēt jautājumu par Latvijas okupāciju, īstenojot komunikācijas stratēģijas ASV valdības un sabiedrības viedokļa un zināšanu par Latvijas okupāciju ietekmēšanai u.c.

1985. gadā PBLA Kopenhāgenas tribunāla ietvaros darbojās kā preses pārstāvis un tulks. Tribunāls tika organizēts, lai pievērstu plašākas publikas uzmanību Latvijas okupācijai un cilvēktiesību pārkāpumiem PSRS. Pēc tribunāla tika organizēta peldošā manifestācija jeb Baltijas miera un brīvības kuģa brauciens pa Baltijas jūru maršrutā Kopenhāgena — Helsinki — Stokholma, pieturvietās organizējot demonstrācijas pie PSRS vēstniecībām pret Baltijas valstu okupāciju.

1986. gadā notika kārtējā Šatakvas (Čatokvas) konference jeb sarunas starp ASV un PSRS par divpusējām attiecībām, kura pēc PSRS uzaicinājuma tika organizēta Jūrmalā. Pēc ASV dzīvojošo latviešu iniciatīvas tika panākta latviešu delegācijas dalība, t.sk. O. Kalniņa iekļaušana oficiālās ASV delegācijas sastāvā.

Viņš sniedza konsultācijas prezidenta Ronalda Reigana padomniekam Džekam Metlokam par prezidenta uzrunu, kurā tika pieminēta PSRS okupācija Latvijā, un organizēja komunikāciju ar klātesošajiem ASV žurnālistiem. Tajā pat gadā O. Kalniņš uzrakstīja un rediģēja grāmatu par Šatakvas konferenci Chautauqua / Jurmala 1986 — A Latvian American Perspective.

1986. gadā kā ALA pārstāvis O. Kalniņš tikās ar ASV prezidentu Ronaldu Reiganu, lai sveiktu PSRS disidenta Jurija Orlova atbrīvošanu un ierašanos ASV.

1987. gadā aktīvi sāka sadarboties ar Helsinki-86 grupu Latvijā, lai nodrošinātu informācijas plūsmu ASV valdībai un informētu valdības pārstāvjus un plašsaziņas līdzekļus par grupas aktivitātēm. Nākamajos gados O. Kalniņš organizēja vairāku Helsinki-86 grupas pārstāvju vizītes Vašingtonā, t.sk. Rolanda Silaraupa kopīgu uzstāšanos ar senatoru Donu Rīglu ASV baltiešu manifestācijā uz Linkolna pieminekļa kāpnēm.

1989. gadā koordinēja ASV palīdzību Latvijas Tautas frontei un LNNK (ar kurām sadarbojās jau kopš 1988. gada), kā arī piedalījās 23. augusta pasākumos Rīgā — LNNK konferencē un Baltijas ceļā. Galvenie pienākumi bija saistīti ar ārējās komunikācijas veidošanu ārvalstu plašsaziņas līdzekļos, vizīšu ASV organizēšanu un pasākumu plānu koordināciju ar tautiešiem ārvalstīs, kas veidoja atbalsta manifestācijas visā pasaulē.

1990. gada jūlijā O. Kalniņš organizēja atjaunotās Latvijas pirmā valdības vadītāja Ivara Godmaņa un ārlietu ministra Jāņa Jurkāna vizīti Vašingtonā un piedalījās pirmajās tikšanās reizēs ar ASV prezidentu Džordžu Bušu. Šajā laikā notika arī aktīvs darbs ar ASV plašsaziņas līdzekļiem, publicējot vairākus rakstus par Latviju ASV laikrakstos Wall Street Journal, American Spectator, Chicago Tribune, New York City Tribune u.c.

1991. gada janvārī O. Kalniņš uzsāka darbu Anatola Dinberga vadītajā Latvijas vēstniecībā ASV Vašingtonā kā preses un informācijas koordinators, kur galvenais uzdevums bija veidot lobēšanas stratēģiju ASV valdībā un realizēt sabiedrības informēšanas kampaņas ar mērķi panākt Latvijas neatkarības atzīšanu. Darbības laikā sūtniecībā 1991. gada maijā O. Kalniņš piedalījās Baltijas valstu ministru prezidentu I. Godmaņa, Edgara Savisāra un Lietuvas prezidenta Vītauta Landsberģa tikšanās reizē ar ASV prezidentu Džordžu Bušu.

1991. gada septembrī viņš tika iecelts par padomnieku un vēstniecības vadītāja vietnieku Latvijas vēstniecībā ASV un vienlaikus Latvijas misijā ANO Ņujorkā. Tā paša gada beigās O. Kalniņš atteicās no ASV pilsonības.

1993. gada janvārī O. Kalniņš tika iecelts par Latvijas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Amerikas Savienotajās Valstīs un aprīlī ASV prezidentam Billam Klintonam tika pasniegta jaunā vēstnieka akreditācijas vēstule.

1993. gada martā viņš kļuva arī par Latvijas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Meksikas Savienotajās Valstīs un septembrī Meksikas prezidentam Karlosam Salinasam pasniedza akreditācijas vēstuli.

Kā būtiskākais politiskais notikums ASV — Latvijas attiecībās O. Kalniņa kā vēstnieka kadences laikā minama 1994. gada vienošanās starp Latviju un Krievijas Federāciju par karaspēka izvešanu no Latvijas teritorijas, kas tika panākta ar ASV administrācijas politisku palīdzību. Tāpat ASV administrācija sniedza finansiālu atbalstu Skrundas lokatora slēgšanai un demontēšanai.

Divpusējo politisko attiecību kontekstā izveidojās un nostiprinājās Latvijas un ASV kā divu sabiedroto valstu attiecības, kas vainagojās ar ASV prezidenta Billa Klintona vizīti Latvijā 1994. gada 6. jūlijā un sešām savstarpējām Latvijas prezidenta Gunta Ulmaņa un ASV prezidenta B. Klintona tikšanās reizēm.

Savstarpējās attiecības tika nostiprinātas ar 1998. gada janvārī parakstīto ASV — Baltijas valstu partnerības hartu. Tāpat tika aizsākta savstarpējā sadarbība aizsardzības un drošības jautājumos, jo ar ASV administrācijas politisku un finansiālu atbalstu uzsākti pirmie savstarpējie Baltijas valstu militārie projekti — BALTBAT, BALTRON un BALTNET. Kadences laikā O. Kalniņš vadīja Latvijas kandidatūras NATO pieņemšanas un izskatīšanas procesu. Tikpat nozīmīga bija arī Latvijas pilnvērtīga iekļaušana pasaules ekonomiskajos procesos, kā rezultātā Latvija 1998. gadā kļuva par pilntiesīgu Pasaules Tirdzniecības organizācijas dalībvalsti.

O. Kalniņš kā Latvijas vēstnieks aktīvi skaidroja Latvijas vēsturi un lobēja tās pilnvērtīgu atgriešanos pasaules politiskajos procesos ne tikai politiskajai elitei, bet arī sabiedrībai, gan publicējot rakstus dažādos drukātajos plašsaziņas līdzekļos, gan arī sniedzot intervijas televīzijai un radio, t.sk. CNN, CBS, ABC, NBC. 1999. gadā Geils Skots izdeva grāmatu Diplomatic Dance par vairākiem Vašingtonā rezidējošiem vēstniekiem, viena no grāmatas nodaļām tika veltīta O. Kalniņam un viņa darbam.

Diplomātiskās karjeras laikā O. Kalniņš saņēma vairākus apbalvojumus:

• III šķiras Triju Zvaigžņu (komandiera) ordeni 1998. gada 1. jūlijā;
• Pateicības rakstu no Latvijas valsts prezidenta Gunta Ulmaņa 1998. gadā;
• Aizsardzības ministra medaļu „Par ieguldījumu bruņoto spēku attīstībā” 1999. gadā.

1999. gada augustā O. Kalniņš tika iecelts par valsts aģentūras „Latvijas institūts” direktoru, uzsāka darbu 2000. gada janvārī. Sākotnēji Latvijas institūta galvenais uzdevums bija radīt un izplatīt informāciju par Latviju, tās vēsturi, ekonomiku, politiku, dabu u.c. angļu valodā, lai mainītu radušos stereotipus, veidotu patiesu priekšstatu par Latviju un tās sabiedrību un aizpildītu neeksistējošo informācijas lauku par valsti ārvalstu auditorijām. Lai sasniegtu izvirzīto mērķi, tika sagatavoti un izdoti informatīvie materiāli, veidotas ārvalstu žurnālistu vizītes Latvijā, organizēti dažādi izglītojošie pasākumi, žurnālistu diskusijas u.tml.

Darbībai attīstoties un pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO Latvijas institūta darbs arvien vairāk tika orientēts uz Latvijas ārējās komunikācijas pilnveidošanu un valsts starptautiskas pozitīvas atpazīstamības veicināšanu, piedaloties ne tikai dažādu politikas plānošanas dokumentu izstrādē, bet arī veidojot sadarbību ar valsts pārvaldes institūcijām informācijas par Latviju angļu valodā uzlabošanai, komunikācijas satura saskaņošanai, plašākai pakalpojumu angļu valodā pieejamībai tūrisma objektos u.c.

Šajā laikā O. Kalniņš piedalījās ilgtspējīgas attīstības koncepcijas „Latvija. No vīzijas uz darbību” darba grupas darbā, NATO samita Rīgas konferencē „Riga 2000 — the Bridge to Prague” vadīja preses darba grupu, ņēma dalību 48. Eirovīzijas dziesmu konkursa sagatavošanas komisijā, Latvijas attīstības vīzijas izstrādes darba grupā, 2005. gada ASV prezidenta vizītes informācijas un sabiedrisko attiecību koordinēšanas darba grupā, NATO valstu un valdību vadītāju sanāksmes Rīgā organizācijas darba grupā, kā arī dažādu konkursu žūrijās, piemēram, Nacionālās Radio un televīzijas padomes Gada balvu piešķiršanai.

Kā Latvijas institūta direktors Kalniņš aktīvi piedalījies dažādās darba grupās un vērtēšanas komisijās, lai sniegtu savu ieguldījumu un redzējumu dažādu projektu un iniciatīvu attīstībā, kā, piemēram, Tūrisma attīstības valsts aģentūras Konsultatīvajā padomē, Latvijas 90. gadadienas svētku darba grupā, Latvijas eksportspējīgāko produktu izvērtēšanas žūrijā, Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas žūrijā u.c. O. Kalniņš bija arī Latvijas Valsts prezidenta Ordeņa kapitula loceklis. Kā Latvijas institūta direktors ir sniedzis vairāk kā simts intervijas Eiropas un pasaules laikrakstiem, televīzijām un radio, t.sk. „Le Monde”, „Die Welt”, BBC, „Deutche Welle”, „Le Figaro” u.c.

Vadot Latvijas institūtu, ir saņēmis sekojošus apbalvojumus:

• 2000. gada Cicerona balvas laureāts politikā;
• LR Ministru kabineta atzinības rakstu 2002. gadā;
• LR Saeimas atzinības rakstu 2002. gadā;
• Aizsardzības ministra medaļu „Atzinības goda zīme” 2003. gadā;
• Aizsardzības ministrijas goda rakstu 2003. gadā;
• Aizsardzības ministrijas piemiņas medaļu „NATO” 2004. gadā.

2000. gadā bija viens no Latvijas Transatlantiskās organizācijas (LATO) dibinātājiem. LATO ir nevalstiska sabiedriska organizācija, kura apvieno domubiedrus, kas vēlas veicināt Latvijas dalību NATO. O. Kalniņš ir bijis LATO priekšsēdētāja vietnieks un priekšsēdētājs. Līdz 2004. gadam galvenais LATO mērķis bija atbalstīt un veicināt Latvijas kandidatūras NATO izskatīšanu.

Pēc 2004. gada organizācija turpina sabiedrības informēšanu par NATO darbu, organizē starptautiskas konferences.

2010. gadā O. Kalniņš kļuva par vienu no Sarmītes Ēlertes veidotās "Meierovica biedrības progresīvām pārmaiņām" jeb tā sauktās "Lietussargu grupas" dibinātāju un biedru. Biedrības mērķis bija uzlabot politikas veidošanas procesu valstī, veicināt pilsonisko līdzdalību lēmumu pieņemšanā un rosinātu pozitīvas pārmaiņas valsts pārvaldē. Kā "Lietussargu grupas" biedrs, 2010. gadā O. Kalniņš iestājās partijā "Pilsoniskā savienība" ar mērķi piedalīties politisko partiju apvienības "Vienotība" sarakstā 10. Saeimas vēlēšanās.

2010. gada rudenī no apvienības "Vienotība" saraksta tika ievēlēts 10. Saeimā.

2010. gada 4. novembrī ievēlēts par Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāju.

2011. gadā Saeimas ārkārtas vēlēšanās ievēlēts arī 11. Saeimā.

2014. gadā nesekmīgi kandidēja Eiropas Parlamenta vēlēšanās, toties tika ievēlēts 12. Saeimā.

2018. gada rudenī O. Ē. Kalniņš tika ievēlēts 13. Saeimā no apvienības "Jaunā Vienotība". Tā kā O. Ē. Kalniņš bija kandidējis 2014. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās, viņam bija iespēja stāties Saeimā ievēlētā Arta Pabrika vietā, tomēr politiķis izvēlējās turpināt darbu Saeimā, un vietu Eiropas Parlamentā ieņēma nākamais kandidāts sarakstā — izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis. Tāpat O. Ē. Kalniņš neizmantoja iespēju kļūt par Eiropas Parlamenta deputātu Krišjāņa Kariņa vietā 2019. gada sākumā. Kandidēja 2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās, taču netika ievēlēts.

O. Kalniņa vaļasprieks ir mūzika. Atgriezies Latvijā, viņš ir sadarbojies ar daudziem mūziķiem, rakstot oriģināldzeju angļu valodā to dziesmām un albumiem, tai skaitā Imantam Kalniņam, „Autobusam debesīs”, „Prāta Vētrai”, Marijai Naumovai, Arnim Mednim u.c.

Otrs vaļasprieks ir darbs un atpūta Kurzemes jūrmalā, Vaidē, kur atrodas viņa lauku mājas. Kā saka O. Kalniņš: „Tikai tur ir skaistākie saulrieti, tikai tur ir plašākā jūra, tikai tur, cērtot malku, ir īstākā atpūta!”

Precējies ar Irmu Annu Kalniņu (Džonsoni). O. Kalniņam ir četri bērni Dagmāra Ariana Kalniņa (no pirmās laulības), Rihards Kalniņš, Kristofers Džonsons, Ingrīda Džonsone.