Džordžs Bleiks (dzimis Džordžs Bleiks, dzimšanas vārds - Džordžs Behārs; kā IMEMO darbinieks - Georgijs Ivanovičs Bekhtera; 1922. gada 11. novembris, Roterdama - 2020. gada 26. decembris, Maskava) - MI6 virsnieks un izlūks, kurš pēc savas idejiskās pārliecības pārgāja padomju izlūkošanas dienestu pusē. 

Leģendārs ar savu darbību, kādu brīdi būdams pat trīškāršs aģents.

Pēc atmaskošanas viņš Lielbritānijā aizmuguriski, slēgtā tiesas sēdē tika notiesāts uz 42 gadiem cietumā, taču pēc kāda laika, redzot, ka neviens viņu negrasās izpestīt, sāka gatavoties bēgšanai, ko vēlāk ar atbalstītāju grupas palīdzību arī  veiksmīgi izdarīja. Atlikušo dzīves daļu dzīvoja Maskavā, pasniedza Ārējās izlūkošanas akadēmijā. Militārā dienesta pakāpe - PSRS VDK pulkvedis.

Biogrāfija

Džordžs Behars dzimis Roterdamā, ebreju izcelsmes nīderlandietes un ēģiptietes ģimenē. Džordžs aktīvi iesaistījās Nīderlandes pretošanās kustības darbā un pēc tam strādāja Īpašo operāciju direktorātā. Pēc Otrā pasaules kara Bleiks pievienojās MI6 un vervēja aģentus Lielbritānijas izlūkdienestiem Austrumeiropā.

Pēc norīkojuma no MI6 Bleiks tika nosūtīts uz Koreju un strādāja Lielbritānijas vēstniecībā Seulā pie Viviana Holta. Pēc viņa atmiņām, karadarbības tiešais tuvums un ārprātīgi nežēlīgā izturēšanās pret civiliedzīvotājiem un kara gūstekņiem,lika viņam pārdomāt un sākt dziļi šaubīties par viņa pārliecības pareizību.

Pēc Korejas sadalīšanas Bleiks tika notverts Ziemeļkorejā. Trīs gadi ieslodzījumā Ziemeļkorejā pārvērta viņu par pārliecinošu komunistu. Tika iztekts pieņēmums, ka viņš ir pamatīgi apstrādāts, taču viņš uzstāja, ka viņš komunistu pārliecībā nonācis pēc savas gribas. Pēc atbrīvošanas Bleiks izgāja speciālas pārbaudes, lai nocērtētu viņa spēju turpināt darbu. Viņš tika atzīts par pilnīgi fiziski un psihiski veselu.

Turpinot darbu slepenajā britu dienestā M16, viņu nosūtīja viņu kā dubultaģentu uz Berlīni, kur viņš faktiski jau strādāja kā trīskāršs aģents. Viņš jau bija nodiibinājis kontaktu ar PSRS, kuras dienestiem nodeva milzīgu daudzumu informācijas par MI6 aģentiem, kurus viņš savā laikā bija savervējis Austrumeiropā, kā arī jo īpaši par slepenu slepenu tuneli zem robežas starp Rietumu un Austrumberlīni (sk. Arī Berlīnes tuneli).

1959. gadā Bleiku nodeva Polijas izlūkdezertieris Mihals Goļenevskis, kurš sāka strādāt amerikāņu CIP labā.

1959. gadā Bleiks uzzināja par Centrālās izlūkošanas aģentūras "kurmi" GRU iekšienē un ar savu informāciju 1960. gadā palīdzēja atmaskot, bet pēc tam uz nāvi notiesāto, P. S. Popovu.

1961. gadā slēgtā tiesas procesā Džordžam Bleikam piesprieda 42 gadu cietumsodu, vienu gadu par katru nogalināto aģentu, kā teikts dažos publiskos avotos. Pēc tam, kad spridzinātājam Neziram Hindawi tika piespriests 45 gadu cietumsods, tas ir garākais cietumsods Lielbritānijas tiesvedības vēsturē.

Jailbreak un bēgšana no Lielbritānijas

Pēc piecu gadu pavadīšanas cietumā Bleiks saprata, ka viņam nav iespēju izkļūt no ieslodzījuma ar aģentu apmaiņas palīdzību.

1965. gadā viņš ar ieslodzīto Pata Potaļa, Maikla Rendla un Šona Bērka palīdzību organizēja savu bēgšanu no Anglijas cietuma. Šo īpašo operāciju finansēja slavenais angļu režisors Tonijs Ričardsons.(bēgšanas detaļas, informācija par piesaistīto personu motivāciju pagaidām nav mūsu rīcībā).

Pottle un Randle bija pacifisti un aktīvi uzstājās pret kodolieroču draudiem pasaulē un konkrēti Lielbritānijā, bet Burke bija IRA aktīvists. Pēc paša vārdiem Pottle uzskatīja, ka Bleiku ir nodevuši tie, kuriem viņš kalpoja, un šī rīcība ir "atlikts nāvessods".

Gatavojoties Bleika bēgšanai, Pottle cietumā ieveda rāciju, kas tajā laikā vēl nebija ne policijas, ne cietuma administrācijas rīcībā. Apsargiem nemanot, Bleiks no kameras pa varēja sazināties ar saviem līdzzinātājiem. 

Lietainā 1966. gada 22. oktobra svētdienā, kad viņa kameras biedri un apsargi skatījās filmu, Bleiks klusi pa logu izkļuva no kameras un jau ar rāciju rokās gaidīja pie cietuma sienas, līdz Pottle uzmeta paštaisītas virvju kāpnes pāri septiņu metru augstajai sienai otrā pusē. Uzkāpjot sienā, Bleiks no otras puses nolēca zemē, savainojot seju un roku. Pottle aizveda Bleiku, kurš bija tuvu bezsamaņai, vispirms uz slēpni, bet pēc tam atveda viņam ārstu.

Rendals slepeni pārveda Bleiku pāri Lamanšam furgona kravas nodalījumā, kur atradās arī Rendala ģimene, ar nakts prāmi uz Beļģiju un tālākaizgādāja līdz VDR robežai, kur Bleiks jau vienatnē veiskmīgi pats šķērsoja VFR-VDR robežu. Šeit nostrādāja nejaušība, jo tajā laikā šajā robežas posmā atradās kāds padomju virsnieks, kurš iepriekš, kā izrādījās, ar viņu strādāja.

Tālāk jau Bleiks tika nogādāts uz PSRS, kur viņš izšķīrās no sievas, ar kuru viņam bija trīs bērni, un uzsāka pavisam jaunu dzīvi.

Dzīve Maskavā

1990. gadā Džordžs Bleiks publicēja savu autobiogrāfiju No Other Choice, vēlāk (2006) atkārtoti publicējot ar nelielām izmaiņām ar nosaukumu Transparent Walls.

Bleiks dzīvoja Maskavā kā atvaļināts VDK virsnieks un palika pārliecināts komunists. Viņš noraidīja apsūdzības par nodevību un uzstāja, ka nekad nav juties kā brits: “Lai izdarītu nodevību, vispirms jājūt, ka piederat. Es nekad nejutos piederīgs." "Man nav ko attaisnoties ... Es palīdzēju tiem, kas atrodas progresa priekšgalā!", - viņš atzīmēja.

2006. gadā viņš daļēji uzvarēja Eiropas Cilvēktiesību tiesā lietā pret Lielbritāniju par ieilgušo autoratlīdzības tiesas procesu par autobiogrāfijas publicēšanu.

Krievijas Federācijas Ārējās izlūkošanas dienesta balvas laureāts (2007) par autobiogrāfiju "Caurspīdīgās sienas".

2012. gada 11. novembrī Krievijas prezidents Vladimirs Putins apsveica Bleiku 90. dzimšanas dienā. Putina telegrammā teikts, ka Bleiks vienmēr ir veiksmīgi izpildījis viņam uzticētos uzdevumus.

95. dzimšanas dienas priekšvakarā Bleiks uzrunāja, kurā uzsvēra, ka dzīvē izdarījis pareizo izvēli.