Kārlis Upenieks dzimis 1914. gada augusta mēnesi. Jau zēna gados viņš pievēršas futbola sportam un 17 gadu vecumā spēlē RFK pirmajā vienībā. Tehniskās maņas un cīņas spara dēļ viņu ierindo valsts izlases sastāvā. 1934. un 1935. gadā pa trīs mēnešiem viņš pavada Vīnē, sagatavojoties trenera pienākumiem. Viņa skolotāji ir slavenais treneris H. Meisls un tādi pazīstami spēlētāji kā Sindelārs, Naušs un Sestā. Atgriezies Rīgā, Upenieks pēc neilga laika pāriet uz JKS, un tur sākās viņa tiešais trenera un jauno futbolistu audzinātāja darbs. Nedaudz vēlāk viņam uztic izlases spēlētāju sagatavošanu, kas vaiņagojas ar latviešu futbola vienības lieliskajiem panākumiem 1937. un 1938. gadā.

Pēc 1939. gada, kad, sakarā ar repatriāciju, daudzi treneri izklīda, Upeniekam uzdeva mūsu izlases vienības sagatavošanu. Baigajā gadā 14. jūnijā viņam izdodas izkļūt no apsargātā vagona, kurā aizveda viņa tēvu. Viņš turpina atkal strādāt. Ir arvien optimistiski noskaņots. Kopā ar citiem tēvijas aizstāvjiem 1944. gadā stājās dzimtenes sargu rindās.

Okupācijas laikā Upenieks trenē Rīgas Dinamo futbolistus. Vēlāk kā Daugaviešu vienības treneris aktīvi piedalās latviskās sporta organizācijas veidošanā un jauno futbolistu audzināšanas darbā. Bez tam viņš pārzina un vada arī izlases spēlētāju sagatavošanu. Kara apstākļi noved Upenieku Šverinā, kur tas saslimst ar vidusauss iekaisumu. Gistrovas slimnīcā viņu 2 reizes operē un, beidzot, apsaldēšanās rezultātā, tas saslimst ar plaušu karsoni. Novājinātais organisms neiztur, un 1945. g. 12. aprīļa vakarā Kārlis Upenieks slēdz acis uz mūžu. Mazs bija to sporta draugu pulciņš, kas 16. aprīļa priekšpusdienā atdeva zemei to latviešu sportistu un skolotāju, kas, ja būtu lemts, vēl daudz paveiktu un dotu latviešu sportam un jaunatnei. Ar viņa pāragro nāvi latviešu sports zaudēja vienu no apdāvinātākiem un daudzsološākiem jauno futbolistu apmācītājiem un iedvesmotājiem. (Latviešu ziņas, 16.04.1947)

-----

2. Pasaules kara notikumu rezultātā Gistrovā, Vācijā, mira Kārlis Upenieks, mūsu valsts vienības futbolists un vēlāk šīs pašas izlases trenētājs, vienīgais latviešu futbola trenētājs, kas bija izglītojies ārzemēs un pie tik slavenas vienības, kāda toreiz bija Vīnes Austria. Ja Upenieks bija labs futbolists cīnoties pusuzbrucēja postenī RFK rindās, tad vēl labākus panākumus viņš guva kā vienības sagatavotājs. Apvienodams savu praktisko pieredzi ar lieliskām teorētiskām un taktiskām zināšanām un, jāatzīst, dažkārt arī „iedzimtu" futbola instinktu, "Čarlis" sāka gūt tādus panākumus, kas ātri apklusināja pat vislielākos skeptiķus, isā laikā viņa trenētie JKS futbolisti iekļuva virslīgā, un mūsu valsts vienība sāka acīm redzami tuvoties Eiropas klasei. Viņa iesākto darbu jau krietni pajauca Latvijas okupācija, bet pilnīgi pārtrauca 2. Pasaules karš. Ja „brīnums" 1941.g. liktenīgajās jūnija dienās izglāba Upenieku no deportējamo vilciena vagona, kad viņu tur bija pamanījis mūsu futbola tiesnesis un dzelzceļa darbinieks A. Pukinskis, tad kara notikumi jau izrādījās liktenīgi. Karavīra gaitās iegūtais vidusauss iekaisums, kas prasīja divas smagas operācijas, papildināts ar smagu plaušu karsoni, bija par daudz arī labi trenētajam K. Upenieka sportista organismam. 12. aprīlī viņš aizvēra acis uz mūžu, lai 4 dienas vēlāk tiktu guldīts Gistrovas kapsētā, klātesot vienīgi 3 sporta draugiem: A. Celmam, L. Novickai-Raisterei un A. Vesmanim. Kaut dzimis tikai 1914. g. augustā, Kārlis Upenieks savā īsajā mūžā bija paveicis jau tik daudz, ka Latvijas futbola vēsture bez viņa vairs nav iedomājama.