Dzimis Holšteinā Dānijas un Vācijas valsts darbinieka ģimenē. Piedalījies Francijas—Prūsijas karā, pēc kura iestājās Vācijas diplomātiskajā dienestā.

No 1876. gada strādāja vēstniecībā Parīzē, no 1884. gada - Sanktpēterburgā, no 1888. gada - Vācijas vēstnieks Bukarestē, no 1894. gada - vēstnieks Romā.

1897. gadā iecelts par Ārlietu ministrijas Valsts sekretāru, bet 1900. gadā - par Vācijas kancleru.

Kanclera karjeras laikā centās realizēt aktīvu ārpolitiku, cenšoties realizēt imperiālistisku kursu. Lielā mērā bija lojāls imperatora Vilhelma II uzskatiem un ietilpa imperatora tuvāko personu lokā.

Iesaistīts 1907. gada ar augstāko aprindu homoseksuālismu saistītajā Hardena-Eilenberga skandālā (Harden-Eulenburg-Affäre).

Demisionēja 1909. gadā, kad Reihstāgs neapstiprināja valsts budžeta projektu.

Pēc demisijas no 1914. līdz 1915. gadam bija vēstnieks Romā, kur neveiksmīgi centās panākt, lai Itālija pieslietos Vācijai Pirmajā pasaules karā.