Gotlandē mūžībā devies Pēteris Jansons (1922.05.11. – 2020.30.04.). Pateicoties viņa jaunībai un azartam, daudziem latviešiem izdevās izkļūt no Otrā pasaules kara un nonākt miera ostā Zviedrijā.

1943. gada 5. novembrī, tikko nosvinējis 21. dzimšanas dienu, viņš pirmoreiz pārbrauca ar laivu no Lielirbes uz Gotlandi. Riskantajā pasākumā iesaistījās arī draugi, puiši iesaucamajos gados.

Dzimis Pabažos, beidzis jūrskolu 1943. gadā Rīgā un ieguvis mašīnista diplomu. Uz kuģa nostrādāja tikai jūrskolas prakses laiku, pirms karš vēl nenotika Latvijā. Negribēja karot ne vienā, ne otrā pusē, tāpēc pats izvēlējās ceļu pāri jūrai. Un pēc tam glāba citus, iesaistoties Latvijas Centrālās padomes organizētajā bēgļu laivu pārvešanā.

Pēteris Jansons Baltijas jūru šķērsoja vismaz 28 reizes un izdzīvoja.

Toreiz, nenoteiktajā un briesmu pilnajā laikā, viņš bija atradis savu sargeņģeli – Gotlandes meiteni Ingu (dz.1925.g.), ar kuru kopā uzaudzinājis dēlu Jāni Jansonu (dz.1945.g.) un meitu Evu (1949-2010). Mazmeita - Marija (dz.1985.g.).

Dzīvodams Zviedrijā, ieguva augstāko izglītību un vadīja privāto termoelementu ražošanas uzņēmumu, ko, aizejot pensijā, atstāja mantojumā bērniem. Abi ar sievu tad no Stokholmas pārcēlās atpakaļ uz Gotlandi, lai mūža nogali dzīvotu 300 gadus vecajā sievas senču namiņā, ko atjaunoja pats saviem spēkiem.

Nekad Pēteris nesamierinājās ar dzimtenes zaudējumu. Viņš bija izgudrojis paņēmienu, kā sūtīt vēstis uz okupēto Latviju. Viņš ievietoja plastikātā mazā formāta sociāldemokrātu avīzīti “Brīvība”, piestiprināja ar ūdeņradi pildītos baloniņos un pie vajadzīgā vēja virziena laida pāri jūrai uz Kurzemes krastu. Ilūzija? Un tomēr deva cerību.

Latvijā viņu godināja 1999. gadā, kad trim bēgļu laivu vadītājiem – Pēterim Jansonam kopā ar Laimoni Pētersonu un Ēriku Tomsonu – pasniedza Triju Zvaigžņu ordeni. Pēteris Jansons viesojās Latvijā arī 2000.gada 10. augustā, kad piedalījās piemiņas zīmes “Cerību bura” svinīgā atklāšanā Jūrkalnes krastā.

Zviedrijā aizritēja viņa lielākā mūža daļa, un vislabāk viņš jutās savas dzīvesbiedres Ingas dzimtajā Gotlandē: “Pie mums jau rozes zied līdz Ziemassvētkiem. Vasarā uzsilst visa tā sala, ūdens apkārt ir silts. Kamēr tas atdziest, Visbijā zied rozes līdz Ziemassvētkiem. Gotlande ir ļoti jauka vieta, kur dzīvot.”

Apglabāts Rutes kapsētā Gotlandē.

Vecāki  miruši Pabažos - Mārtiņš Jansons 73.g. vecumā, māte - Emīlija ivanova 74.g. vecumā. Apglabāta Stēderu kapos.

Pirmā mutvārdu vēstures pētnieku intervija ar Pēteri Jansonu notika 1996. gadā Stokholmā, turpinājās vēlāk Gotlandē. Pēteris Jansons dāvināja pētniekiem savu jūrnieka cepuri, svārkus un no Latvijas saņemto vēstuļu mapi. Piemiņas lietas savu vietu atradušas “Latvieši–Pasaulē”, muzeja un pētniecības centra izstādēs. Pētera Jansona atmiņu stāsts lasāms dzīvesstāstu pētnieku veidotajā grāmatā “Mēs nebraucām uz Zviedriju, lai kļūtu par zviedriem” (sast. Baiba Bela, 2010). Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtā  2021.g. izdots atmiņu krājums "Pārcēlāji"  sērijā “Bezbailīgie”, kurā lasāms arī Pētera Jansona dzīvesstāsts.