Dzimusi Rīgā, bet, vecākiem Pirmā pasaules kara laikā evakuējoties, nokļuvusi Ņižņijnovgorodā, kur 1928. gadā beigusi vietējās universitātes Medicīnas fakultāti. Strādājusi par ārsti Maskavā, Sormovā un Gorkijā, pievērsusies pētniecībai un 1944. gadā atgriezusies Rīgā. Viņa bija Republikas klīniskās slimnīcas laboratorijas vadītāja un LPSR Zinātņu akadēmijas Mikrobioloģijas institūta vecākā zinātniskā līdzstrādniece.

1945. gadā sāka darbu LVU Medicīnas fakultātē, ko no 1950. gada turpināja RMI. Profesora Augusta Kirhenšteina vadībā 1948.gada 8. decembrī V. Bērziņa aizstāvēja medicīnas zinātņu kandidāta disertāciju «Parakoli baktērijaskā toksikoinfekciju izraisītājas”. 1951. gadā viņa tika ievēlēta par docenti un 1954. gadā stājās citos darbos aizņemtā A. Kircenšteina vietā par Mikrobioloģijas katedras vadītāju. Turpinot pētījumus, 1959. gada 26. jūnijā viņa Gorkijā aizstāvēja medicīnas zinātņu doktora disertāciju par cēloņiem, kas mazina iegūtu difterijas imunitāti, un 1961.
gadā tika ievēlēta par profesori. Mikrobioloģijas katedru V. Bērziņa vadīja līdz 1975. gadam, pēc tam līdz 1985. gadam bija profesore konsultante. Mirusi 1990. gada 5. janvārī Rīgā, apbedīta Jaunciema kapos.